1 Bij senāk ļaudīm tāda pasaciņa,
ka skaistā Kipriete dveš juteklību,
kad trešā epiciklā griežas viņa;
4 un tādēļ parādīja goddevību
šie ļaudis, vecu blēņu stulbināti,
ne viņai vien ar upursvētku rību;
7 tie pielūdza vēl Dionu, tās māti,
un dēlu Kupidonu, pilnu vaļu
kas baudīja, kam nerātni bij prāti;
10 Šīs dieves vārdā tad ar žestu skaļu
tie nosauc zvaigzni, kas caur diennakts miju
te saulei priekšā iet, te nopakaļu.
13 Kā šajā zvaigznē tiku, nemanīju;
ka tur es, nopratu pēc donnaš manas,
ko kļūstam skaistāku es ieraudzīju.
16 Kā dzirkstis redzam mēs pie liesmošanas
un kā no balss mēs balsi atšķirt mākam
pēc katra vilkšanas vai locīšanas,
19 tā redzēju šai gaismā gaismas nākam
un ejam, riņķojam un tuvojamies
arvienu redzējumam dievišķākam.
22 No auksta mākoņblāķa izšaudamies,
šķiet redzamie vai neredzamie vēji
vien gaužām gausā gaitā kuļājamies
25 pret gaismām dievišķīgajām, kas spēji
mums pretī trauca, pamezdamas deju,
kā sengaidītu viesu saņēmēji.
28 Lūk, skars mūs tuvākie jau teju teju,
te «Ozianna» skanēja - es būtu
to vēl un vēlreiz klausījies kā dzeju.
31 Tad teica priekšējais ar kvēlu jūtu:
«Mums prieks sniegt veldzi grūtumos un sāpēs,
mums prieks būs, ja no mums tu prieku gūtu.
34 Mēs vienā virpulī un vienās slāpēs
šeit griežamies caur mūžu ritējumu
ar tiem, kam teici savas dzīves kāpēs:
37 - Jūs, kuri griežat trešo debess jumu; -
mēs gribam prieku sniegt tev mīlestībā
un piestādināsim šo riņķojumu.»
40 Kad acis biju vērsis godbijībā
pret savu donnu un ik slēptu baismu
bij viņa kliedējusi, paļāvībā
43 es pagriezu tās atpakaļ pret gaismu,
kas man nupat tik daudz bij solījusi.
«Kas esat?» jautāju ar jūtu kaismu.
46 Ak, kāda līksme viņu pārņēmusi!
Šķiet, mani vārdi viņai liesmot liktu.
Tad viņa teica, sirdi atvērusi:
49 «Bij lēmis Dievs, lai mūža miegā migtu
es drīz: ja plauktu vēl man dzīves zari,
daudz ļaunuma, kas notiks, nenotiktu.
52 Tev mani slēpj šie mana prieka stari,
tin mani, aizsedz taviem skatiem viediem
kā zīdtārpiņu pavedieni gari.
55 Tu mani mīlēji, bet nāves biediem
bij starpā nākt; es būtu parādījis
no savas mīlas vairāk tev par ziediem.
58 Man Ronas kreisais krasts pēc tam, kad lijis
tur Sorgas ūdens, būtu nācis pūrā:
es būtu šajā zemē valdnieks bijis;
61 mans būtu dienvidrags, kur darbā sūrā
zeļ Gaeta un Katona un Bari,
kur ietek Tronto, ietek Verde jūrā.
64 Jau manā pierē atvizēja stari
no kroņa, ko es nesu zemē tajā,
pie Donavas kur ganās zirgu bari.
67 Un Trinakrija, ko no līča klajā
no Pakino līdz pat Peloro dūmi,
no austrumpuses šurpu nesti, vajā
70 un, sēru dvakodami, pārklāj drūmi,
tā savus karaļus vēl sagaidītu,
ja ļauni vīri, valdīdami kļūmi,
73 Palermo tautas dusmas nekūdītu,
līdz sāka kliegt tā: - Nāvi! Nāvi! Nāvi!
Kaut francūžus it visus pekle rītu! -
76 Mans brāli Robert, kam tu plecos krāvi
vēl jaunu nastu, nest ko neesi spējis!
Kam lētticībai sevi pārņemt ļāvi!
79 Tu bēgtu, ja to būtu paredzējis,
no kataloņu skopās nabadzības
un nebūtu šo postu pieredzējis.
82 Pēc rausējiem tev nebij vajadzības,
tie brīvi attīstīja visas mākas
bāzt savā makā citu bagātības.»
85 «Tas lielais prieks, ko izbaudīt man nākas,
mans cēlais kungs, caur tavu runāšanu
tur, kur viss labais izbeidzas un sākas,
88 ir manāms tev, tāpat kā es to manu,
bet būtu žēl, ja man tā prieka trūktu,
ko gūsti tu ar Dieva vērošanu.
91 Tad neņem ļaunā, ja es tevi lūgtu
man izskaidrot, lai šaubas izkliedētu,
kā salda sēkla nest var augli rūgtu.»
94 Tā jautāju; viņš atteica: «Lai spētu
es rādīt to, tev vērst uz patiesību
ne muguru, bet seju vajadzētu.
97 Tas spēks, kas visumā vieš labestību
un griezties liek šai valstībai, tas vada
šos lielos ķermeņus ar nolemtību.
100 Ne tikai to, kas paredzēts, tas rada -
ar pilnīgu un dievišķīgu jautu
tas piešķir svētību tam, kas tam rada:
103 lai cik daudz bultu no šī loka šautu,
tās visas mērķī krīt, lai pildīts būtu
to nolēmums un beidzot miers tās skautu.
106 Ja tā tas nebūtu, kā debess gūtu
sev atspulgus, kas gara kveldināti?
ne mākslas darbi tie, bet drupas būtu;
109 bet tā tas nevar būt: tad augstie prāti
kas vada zvaigznes, nepilnīgi dzimtu,
no pirmsākuma kļūmēm darināti.
112 Tev piemērus es nosaukt varu simtu.»
«Nav vērts,» es teicu, «redzu visu gāztu,
ja daba savam mērķim kādreiz rimtu.»
115 Tad viņš: «Vai zini ļaunāku tu lāstu,
ja cilvēks ir, bet pilsonis viņš nava?»
«Nē,» atteicu; «vai vajag, lai to klāstu?»
118 «Un vai viņš tāds var būt, ja kaila pļava
kļūs dzīve jums, kur visi vienādoti?
Nē, saka jūsu meistars - lai tam slava!»
121 Tā teica viņš un sprieda pamatoti,
līdz beidzot nonāca pie kopsaucēja:
«Lai darbi jums ir saknēs dažādoti:
124 par Solonu kļūt vienam dota spēja,
ir cits, kam kaujās slava paredzama,
cits lidoja un dēlu pazaudēja.
127 Ir daba - spiedogs; mūžam riņķodama,
tā veido jūs un savu darbu dara,
bet nespēj namu atšķirt tā no nama.
130 Un tādēļ Jēkabs bij no cita gara
kā Ēsavs; Kvirīnu teic Marsa dēlu,
kaut cēlies bija tas no prasta bara.
133 Ja daba, radīta ar jūtu kvēlu,
ar radītājiem ietu ceļu vienu,
mēs nepazītu Dieva gribu cēlu.
136 Nu tagad nakts tev kļuvusi par dienu;
no tevis esmu guvis prieku jaunu -
ļauj, lai šo rotu es tev apkārt sienu.
139 Bet daba, ja tā likteni sev ļaunu
rod, kas to vajā, piesizdamies klātu,
tā augļus nes, kas sagādā tai kaunu.
142 Ja pasaule tur lejā padomātu
par pamatu, ko likusi ir daba,
tad ļaudis dzīvotu ar labu prātu.
145 Bet jūsu acis ir turpat, kur naba,
par baznīckungu kareivi jūs ceļat,
jums karaļvārdam svētruna šķiet laba,
148 un tā jūs ļaunu slogu plecos veļat.»
Venēra.
Pēc Ptolemaja mācības planētas griežas ap Zemi ne vienkārši pa apļa orbītu, bet pa mazāku loku, epiciklu, kura centrs griežas ap Zemi: ar to esot izskaidrojnms planētu cilpveidīgais ceļš. Venēra, trešā planēta no Zemos, tātad griežus trešajā epiciklā.
12 Gan kā rīta zvaigzne, gan kā vakarzvaigzne.
31 Kārlis Martells (1271-1295), Anžū Kārļa II vecākais dēls. 1294. g. viņš apmeklēja
Florenci, kur Dante ar viņu iepazinās.
37 Dantes «Dzīru» pirmās kanconas sākuma vārsma.
58-59 Provansa, kas piederēja Anžū dzimtai.
61-63 Neapoles karaļvalsts.
64-66 Kārlis Martells tika kronēts kā Ungārijas karalis, taču netika valdījis.
67 Grieķu nosaukums Sicīlijai.
68 Zemesragi Sicīlijā.
69 No vulkāna Etnas.
72 Anžū Kārlis I un viņa francūži, kas ar savu patvaļu 1282. g. izraisīja Palermo sacelšanos (Š. VII, 110).
76 Kārļa Martella jaunākais brālis, kas valdīja Neapolē pēc Kārļa II nāves no 1309. līdz 1343. g.
80 Katalonieši, nākot Robertam pie varas, sāka apspiest tautu.
93 Kā devīgajam Kārlim II varēja piedzimt skops un alkatīgs dēls (Roberts).
120 Aristotelis, kas pierādīja, ka sabiedrības labklājībai nepieciešama darba dalīšana.
124 Atēnu likumdevējs 6. gs. p. m. ē.
126 Daidals (E. XVII, 109).
130-131 Jēkabs un Esavs - dvīņi bībeles leģendā.
131 Kvirins - Romuls, pirmais Romas ķēniņš.
146 Mājiens zīmējas uz Kārļa II otro dēlu Ludvigu, kam tēvs izraudzīja baznīcas karjeru.
147 Mājiens zimējas uz Kārļa II trešo dēlu Robertu (76), kas mīlējis rakstīt sprediķus.