1 Un, atkal ataustot man prāta gaismai,
es jutu, kā man sirdi žēlums rokas
par mīlētājiem, ļautiem elles baismai.
4 Tad jaunus mocekļus un jaunas mokas,
visapkārt veroties, acs ieraudzīja;
tos uzlūkojot, nolaidās man rokas.
7 Šai lokā trešajā ļauns lietus lija,
tas grēciniekiem smagi sejā sita,
un ļoti auksts un nemitīgs tas bija.
10 Un mūžam melns tas lielām lāsēm krita,
caur tumsību tas straumēm lejup gāzās
tai zaņķi, kurā izmisušie mita.
13 Un ļaudīm pretī ļaunais Cerbers drāzās,
trīs rīkles bij šim sunim negausīgam,
kas nenorimis viņiem virsū brāzās.
16 Tas šausmas iedveš katram nelaimīgam,
tam asi nagi, sarkanas tam acis,
un vēders liels šim zvēram briesmonīgam.
19 Viņš niknā kārē asiņu daudz lacis,
ir veltīgi no viņa izvairīties:
tā negantums ne brīdi nava placis.
22 Bij viņam prieks ikkatram pakaļ dzīties
ar mutēm atvērtām un rīklēm platām;
ik grēciniekam bij no viņa bīties.
25 Lai savas izbailes mēs nost nu kratām!
man teica vadonis, tad zemes saujas
tam rīklēs iesvieda. Šis suns, ko skatām,
28 nekādam citam spēkam nepakļaujas,
tik rīdams cīnās viņš un piesātinās;
nu mirkli aprims viņš pēc elpas straujas.
31 Tās dvēseles, kas savos grēkos pinās,
šo zvēru dzirdot, labprāt kurlas būtu;
nekāda vara viņas nestiprinās.
34 Tad gājām mēs pa augšupceļu grūtu
y caur ēnām tām, ko smagais lietus pēra
un lenca, lai tās laukā neizkļūtu.
37 Tās gulēja un savus grēkus svēra;
tad viena cēlās, bāla tā kā krīts,
un vārdiem šādiem muti vaļā vēra:
40 «O tu, kas tieci ellei cauri dzīts,
no viņsaules es sveicienu tev sūtu:
tu tiki radīts, pirms es aizraidīts.»
43 Es teicu: «Nesdams baiļu slogu grūtu,
tu esi pārvērties; man neliekas,
ka tevi redzējis jebkad es būtu.
46 Jel saki man, dēļ kādas sodības
tev uzvāzušas šādu smagu vāku
ir ciešanas tik pazemojošas?»/
49 Viņš atteica: «No pilsētas es nāku,
kur dzimis tu; tur skaudība līst pāri
pār visām malām; es tai sekot sāku.
52 Es notiesāts par ēdelības kāri,
par Čako līdzpilsoņi mani sauca,
kā grēcinieks nu klīstu pa šo āri.»
55 To sacīdams, viņš drūmi pieri rauca
un citos vērās, līdzīga kam vaina,
un elles nezvērs plosījās un kauca.
58 Es atbildēju tam: «Šī bēdu aina
liek raudāt man un smagi nospiež sirdi,
un nav, kas smagumu šo projām gaina.
61 Jel saki tu, kas manu balsi dzirdi,
kādēļ šī pilsēta, kam valstis klanās,
grimst nesaskaņās, kurās līdz tu virdi?»
64 Viņš atteica: «Pēc ilgas ķildošanās
līs asinis, tiks dzīti mēslainē
tie, kas pa svētātēva pļavām ganās.
67 Bet tie, kas valdīs, kritīs nelaimē:
pēc diviem gadiem uzvarētie celsies
caur vīru to, kas veikli lavierē.
70 Uz visām pusēm sitieni tad zvelsies,
un tie, ko ķers šie sitieni, tad raudās,
tiem smagākās no nastām plecos velsies.
73 Ir divi taisnie, kuri neslīgst baudās;
ir uzpūtība, skaudība un skopums
trīs čūskas, kas pa ļaužu prātiem šaudās.
76 Lai Dieva taisnība visgudrā top mums!» •
viņš teica. Tad es sacīju no jauna:
«Ir mūsu pilsētā liels ļaužu kopums,
79 kas dzīvojot daudz darījuši ļauna,
starp tiem ir Tegiaio, Farināta
un citi, kuri grēkoja bez kauna.
82 Vai smaga tiem ir soda nasta krāta?
Man šķiet, tie negūs debess žēlastību:
tie dzīvojuši nav pēc Dieva prāta.»
85 Viņš atteica: «Ar savu negantību
tie mīt starp dvēselēm vismelnākajām,
kas gatavas uz katru nelietību.
88 Kad būsi tu starp dvēslēm baltākajām,
tad lūdz, lai viņas mani atcerētos;
tās pieminu ar jūtām siltākajām.»
91 Un, it kā augšā ieraudzīdams svētos,
turp vērsa acis viņš, tad galvu lieca
un pēkšņi zuda ļaudīs nolādētos.
94 Man teica vadonis: «Tā grēks to trieca
šurp ellē tā kā aprakstītu lapu,
tam mūžam liegta paradīzes prieca:
97 ikkatrs uzmeklēs reiz skumjo kapu
un uzģērbs savu seju, savu miesu
uz zemes, kur par vadoni tev tapu,
100 un uzklausīs tad mūžu bargo tiesu,
un uzzinās, kas nākamībā gaida;
vai tam, kas sacīs vārdu nepatiesu!»
103 Es sacīju: «Mans meistar, mani baida,
ka lielākas vēl tapt var viņu mokas,
kas viņus dedzina un viņus svaida.»
106 Viņš atbildēja: «Tev ir brīvas rokas,
pie savas zinātnes tu vērsties vari,
kas, nesot svētību, tev labi sokas.
109 Šo laimi negūs nolādētie gari,
pēc tās tev allaž censties, allaž tiekties,
tā pāri laikiem mirdzēs tā kā stari.
112 Tev skaidram būt un mūžam nenoziegties,
lai sirds tev pilna radīšanas prieka!»
Tad sāka mūsu ceļš jau lejup liekties
115 pie Plūtona, šī lielā ienaidnieka.
3 Grieķu mitoliģijā trīsgalvains suns, kas sargā ieeju Aīdā. Dantem tas ir velns ar suņa un cilvēka pazīmēm.
>0 No Florences.
>3 Šo Čako aprakstījis Bokačo vienā no Dekamerona novelēm.
>'/ 72 Čako pareģo, kas sagaida Florenci tuvākajā nākotnē. Florenci plosa ķilda starp
Melnajiem gvelfiem, Romas kūrijas atbalstītājiem, ko vada dižciltīgā Donāti
dzimta, un Baltajiem gvelfiem, kas aizstāv Florences neatkarību pret pāvesta
Bonifacija VIII tīkojumiem un ko vada Čerki dzimta. Pēc Balto un Melno sadur-
smes 1300. g. 1. maijā vara pāriet Balto rokās, kas padzen Melnos. Bet 1302. g.
ar pāvesta Bonifacija VIII palīdzību pie varas nāk Melnie. Daudzi Baltie, starp
tiem ari Dante, tiek izraidīti trimdā.
73 Nav konstatējams, vai Dante šeit domājis konkrētas personas. Iespējams, ka
viņš vienkārši gribējis sacīt, ka Florencē nevar atrast pat trīs taisnos, kas, kā
sacīts bībelē, vienīgie varētu paglābties no Dieva dusmām.
80 Sk. E. X, 32-51.
115 Grieķu mitoloģijā bagātības dievs. Šeit - zvēram līdzīgs dēmons, kas apsargā
pieeju ceturtajam Elles lokam.