1 Uz Dēlu vērdamies ar Mīlestību,
kas plūst pa nebeidzamu gaismas staru,
tas pirmais Spēks, kas aptver bezgalību,
4 ir visu radījis, kas trauc caur garu
un telpu dižā kārtībā, ko redzot
spēj katrs nojaust dievišķīgo varu.
7 Cel, lasītāj, sev acīs liesmas dedzot,
ar mani augšup skatu vietā tajā,
kur mijas virzieni, cits citu sedzot;
10 un raudzīties sāc mākslā brīnišķajā,
ko veido meistars, kurš to mīl tik ļoti,
ka acis gremdē darbā paveiktajā!
13 Tai lokā slīpajā, ko tulkot proti,
tur planētām ir riņķošana raita,
lai pasaulei tiek prāti ielīksmoti.
16 Ja nevirzītos slīpi viņu gaita,
daudz spēka debesīs tad tukšā šķiestos
un tuksnešiem tad nebūtu vairs skaita;
19 un, ja tā kaut vai nedaudz sāņus grieztos
no taisnā ceļa, tad nekāda skola
to ļauno neveiktu, kas zemē viestos.
22 Nu paliec, lasītāj, uz sava sola
un nošķir veselo no tā, kas puvis:
tev tas, ko sniedzu, daudz vēl prieka sola.
25 Nu barojies tu pats no tā, ko guvis,
ļauj, lai mans skats to valstību vēl vēro,
par kuras rakstītāju esmu kļuvis.
28 Tā augstā dabas kalpone, kam zvēro
pār zemi skats, lai debess spēks turp lītu,
un kas ar savu gaismu laiku mēro,
31 līdz griežot loku, zvaigžņu ceļiem vītu,
pa spirāli sev gaitu nomērīja,
lai agrāk rādītos ar katru rītu;
34 es viņā iegāju, bet nemanīja
man kājas kāpšanu, bij domai rada
man miesa, kuru doma piepildīja.
37 Tā arī Beatriče mani vada
no laba uz vēl labāku tik spēji,
ka laiks to nemērī, ko viņa rada.
40 Kā pastāstīsi, ko tu pieredzēji,
kad tuvumā tu skatīji šo bāku?
tu gaismas jūrā acis pazaudēji!
43 Sauc mākslu talkā, talantu vai māku,
mēs nespēsim tam ieskatīties vaigā,
tik ticību mēs celsim diženāku.
46 Ja mūsu fantāzija šādā zaigā
nav celties spējīga, lai nebrīnāmies:
nav bijusi vēl acs, kas saulē staigā.
49 Ap Tēvu redzēju es pulcējamies
tā saimi ceturto, ar mīlestību
no viņa svētās dvašas barojamies.
52 Un Beatriče sāka: «Pateicību,
nes pateicību saulei dievišķajai,
kas tev to rādīja ar žēlastību!»
55 Nav tāda dziņa sirdij mirstīgajai
vēl bijusi ar pilnu atdevību
likt svēti trīsēt vēlmei bijīgajai,
58 ar kādu visu savu mīlestību
uz Dievu vērsu, aizmirsusies bija
pat Beatriče, bet šo nevērību
61 man viņa piedeva un pasmaidīja,
un viņas acis, smaidā mirdzēdamas,
man prātu daudzās daļās saskaldīja.
64 Es redzēju, kā, spoži plaiksnīdamas,
mums apkārt šautras likās lokus dedzam,
kur saldas balsis bija sadzirdamas:
67 tā mēness dievieti mēs joztu redzam
un jostu kļūstam vienmēr varenāku,
kad gaiss kā pēlis biezs šķiet visu sedzam.
70 Tais debess augstumos, no kuriem nāku,
ir daudzi dārgakmeņi, skaisti, cēli,
tos vārdā saukt ne zinu es, ne māku;
73 šo gaismu dziesma dega tikpat kvēli:
tam, kam turp laisties spārni necilājas,
lai manā vietā runā akmens tēli!
76 Es redzēju, kā apkārt lidinājās
trīs reizes mums šīs saules dziedādamas,
un tad kā dejotājas, kuras stājas
79 un brīdi klusē, it kā gaidīdamas,
līdz skanēs jaunas taktis, lai ar sparu
tad atkal dejā grieztos nerimdamas.
82 Tad dzirdēju es: «Kad ar savu staru
skar tevi žēlastība, tā, no kuras
tu jūti augam mīlestības varu
85 un kuras degtās liesmas tevī kuras
un tevi pa šīm kāpnēm augšup vada,
pie kurām dvēseles jo cieši turas,
88 vai Dievam gan tā dvēsele būs rada,
kas liegtu vīnu tev no sava trauka
tās slāpes dzesēt, ko šī liesma rada?
91 Tu gribi zināt, kādi ziedi plauka
tam vainagam, kas tavu donnu rotā,
kad tavā priekšā stāv tā cēla, jauka.
94 Es draudzē, Dominika izveidotā,
avs biju, kura zina īsto māju
un turpu dodas domā apspārnotā.
97 Pa labi redzi manu skolotāju,
tas - Ķelnes Alberts; stādīja viņš koku,
es, Toms noAkvīnas, to audzināju.
100 Ja citus zināt gribi, tos ar roku
un runu rādīšu, lai acis raida
visapkārt skatus tev gar svēto loku.
103 T ā liesma nāk no Graciāna smaida,
viņš divas tiesības tā vienot prata,
ka paradīzes prieki viņu gaida.
106 Un tur tas cēlais vīrs, tik jauks no skata,
bij Pēteris, kas savu veltījumu
ar to, kas rakstos sacīts, kopā stata.
109 Sēj piektā gaisma tādu starojumu
no mīlestības, ka to izdibināt
ik cilvēks pasaulē jūt ilgojumu:
112 augsts prāts ir tajā, spējīgs pārliecināt
ar savu dziļi gūto zināšanu -
nav otra vairs, kam dots tik daudz ir zināt.
115 Tam blakus redzi citu mirdzēšanu:
t ā svece miesās vēl ir redzējusi
jau eņģeļus un viņu kalpošanu.
118 Bet tur tai gaismiņā, tur smaida klusi
tā dvēsele, kas Kristus laiku sveica,
tā Augustīnam daudz ko pateikusi.
121 Jau tavas acis garu ceļu veica
no gaismas gaismā līdzi vārdiem maniem,
kas dvēseles šīs svētās visas teica.
124 Lai stāj nu skats pie viena no tiem ganiem,
kas pasaulei tās maldus parādījis
un sirdīs skanēt licis debess zvaniem;
127 viņš mocības un trimdu izbaudījis;
tad viņam Dievs no miesām garu šķīra:
viņš beidzot mūža mieru sagaidījis.
130 Ikkatrā gaismā liesmo dvaša tīra:
tur Isidors, tur Beda, tur Rikardo,
par kuru gudrāka nav bijis vīra.
133 Tur Sigēru - šai liesmā pazīt var to -
vēl aplūko, to domām pārbagāto
un stipri vēlu nāves rokas skarto:
136 uz skolu iedams, tālu daudzināto,
no pakaišiem viņš graudus izlasīja -
Dievs svētī patiesību, viņa krāto.»
139 No debesīm tad saldas skaņas lija:
kā Dieva līgavai liek mosties zvani,
tās garu pacēla un piepildīja,
142 un mīlestību riesa prāti mani,
un dvēsele tai vaļā vērās plati,
viss tajā skanēt skan, un tad tu mani,
145 kā lēni griežas debess slavas rati
un balss ar balsi saskan saderībā,
šī saskaņa ir mīlestība pati,
148 ko rodam debesīs, ne pasaulībā.
8-9 Kur krustojas ekvators un zodiaks.
13 Zodiakā.
16-18 Ja zodiaka plakne sakristu ar ekvatora plakni, planētas (ieskaitot Sauli) aptvertu tikai šauru zemes joslu un ap ekvatoru viss dzīvais iznīktu no karstuma.
28 Saule.
31 Zodiaku.
33 Pēc pavasara ekvinokcijas.
50 Kas mīt ceturtajā debess sierā.
67 Diānu.
82 Runātājs ir Akvīnas Toms (1225-1274) (99), sholastikas filozofs, kura mācību
katoļu baznīca kanonizēja.
94 Kristīgo svētais (1170-1221), dominikāņu ordeņa dibinātājs.
98 Alberts fon Bolštets (1193-1280), vācu filozofs un dievvārdnieks, Akvīnas Toma
skolotājs.
103 Frančesko Graciāno, 12. gs. mūks un tiesībnieks, sarakstījis t. s. «Decrotum
Gratiani», kur viņš centies saskaņot baznīcas tiesības ar laicīgajām.
107 Pēteris Lombardietis, 12. gs. dievvārdnieks.
109 Bībeles ķēniņš Zālamans.
115 Dionīsijs Areopagīts (1. gs.), pirmais Atēnu bīskaps, ko viduslaikos uzskatīja
par autoru darbam «Par debesu hierarhiju».
118-120 Pāvils Orozijs (4.-5. gs.), autors darbam par pasaules vēsturi; tajā viņš paradān
kā kristietības apoloģēts.
124 Boēcijs (5.-6. gs.), romiešu filozofs, jaunplatonietis, zinātnieks, rakstnieks un valsts darbinieks. Turēdams viņu aizdomās par sazvērestību pret ostgotu valsti Teodorihs ieslodzīja viņu cietumā, kur viņš mira no spīdzināšanas. Cietumā
Boēcijs uzrakstīja savu darbu «Par filozofijas mierinājumu». Viduslaikos viņu uzskatīja par kristieti.
131 Seviļas Isidors (miris 636. g.) - spāņu dievvārdnieks un enciklopēdists. Bēda (ap 673-735) - angļu dievvārdnieks, vēsturnieks un gramatiķis. Rikardo - 12. gs mistiķis.
133 Barbantas Sigērs - 13. gs. filozofs, Averroesa sekotājs, profesors Parīzes universitātē, kas atradās Salmu ielā (rue de Fouarre).
140 Baznīcai.