1 Kurp, cilvēk, tiecies pūliņiem tu saviem!
Cik nepilnīgi ir tie siloģismi,
kas liek pa zemi pērties spārniem taviem!
4 Tīk vienam tieslietas vai aforismi,
cits valdīt grib, cits kļūt par mācītāju,
jo bībelē to saista misticismi,
7 viens tirgojas, cits kļūst par laupītāju,
ir daži nodevušies miesas kārēm,
cits kļuvis vienkārši par slinkotāju,
10 bet es, nu šķirts no pasaulīgām ārēm,
visaugsto prātu skatīju ik lietā,
un debess gaisma lija man pārpārēm.
13 Kad gaismu gaita, kvēlā lokā ietā,
bij punktā sākotnējā nonākusi,
tās nostājās kā sveces savā vietā.
16 Un gaismā, kas bij pirmā runājusi,
es balsi izdzirdu, un smaidīdama
tā teica, liesmu gaišāk iedegusi:
19 «Kā mana gaisma, spoži mirdzēdama
no viņa stara, mūža gaismu skata,
tā man ik tava doma saredzama.
22 Mans skatiens tavā prātā šaubas mata
par to, ko teicu; runā apkopotā
nu būs viss sacītais man jāsastata.
25 Es sacīju tev - Domā apspārnotā -,
un drīz pēc tam - Kam dots tik daudz ir zināt -;
ir doma skaidra, tikai jāizprot tā.
28 Tā augstā gudrība, kam iededzināt
lemts pasaules un sirdis bezgalīgi
un ko ar prātu nevar izdibināt,
31 tā gribēja, lai droši, uzticīgi
sien svētā asins līgavu pie tā, kas,
pie krusta ciezdams, sauca izmisīgi,
34 un, lai šīs saites būtu spēcīgākas,
tā diviem vīriem blakus stāt tai vēlē,
lai abi tie to vadītu, kā nākas.
37 Bij viens kā serafs savu jūtu kvēlē,
bet otrs tumsā viesa gaišu dienu
caur gudrību, kas skanēja tā mēlē.
40 Es vienā slavas dziesmā abus sienu,
tos dzīve nesusi ir vienā strāvā,
jo abi tiecās tie uz mērķi vienu.
43 No Subazio kalna kāpdams stāvā,
starp Kjašo un Tupīno ieraudzīsi
tu nogāzi, kas dāsnus augļus dāvā;
46 ja būsi Perudžā, tu izbaudīsi
no Saules Vārtiem karstumu un salu;
cik bargs šis sals, to Gvaldo izjutīsi.
49 Ne velti es tev stāstu par šo malu:
tur dzima saule, kura nezin rietu,
tā augstu cēlās pār šo kalna galu.
52 Un tādēļ, kad es pieminu šo vietu,
es nesaku vis Asīze, bet Rīti,
tā īstenībai es daudz tuvāk šķietu.
55 Vēl nebija tai ceļi nospraudīti,
bet spēki brieda cerībā jau zaļā,
lai daudzu sapņi tiktu piepildīti.
58 Viņš neklausījās, tēvs kā viņu paļā
dēļ sievas, kam neviens ar labu prātu
tāpat kā nāvei never durvis vaļā;
61 bij tēvs tai garīgajā tiesā klātu,
pie kuras viņš ar viņu savienojās,
lai mīlestībā viņu godinātu.
64 Tai skumjā atraitnībā aizskalojās
jau tūkstošsimt un vairāk tukšu gadu,
neviens to bildināt vairs neilgojās;
67 tā neatrada dvēselei sev radu.
Ko līdz, ka Amiklāts to pasargāja
pret bargo kara balsi, postu, badu?
70 Ko līdz, ka dvēseli tā stiprināja,
ka tur, kur Marija pie zemes krita,
tā Kristum līdz pie krusta raudot stāja?
73 Lai skaidrs kļūst, kas neskaidrs tev šķita:
tā, kuru Francisks mīlēja tik ļoti,
tā Nabadzība bij, neviena cita.
76 Kad mīlētāji šie bij savienoti,
caur viņu prieku, viņu mīlestību
daudz svētām domām dīgļi tika doti.
79 Trauc mieru gūt caur šādu saderību
vispirms Bernardojaunas dienas rītā
un iegūst nabadzības bagātību.
82 O, bagātība, dāsnā, nepazītā!
šim līgavainim daudz ir sekotāju,
jo tīk tiem līgava šī izraudzītā.
85 Tiem kļuvis viņš par tēvu, skolotāju,
un tā viņš iet ar visu savu saimi,
ar virvi jozts, ar pazemīgu stāju.
88 Ne nievas viņu aizskāra, ne zaimi,
viņš atzinības, slavas netīkoja,
jo Nabadzībā atrada viņš laimi;
91 Kad Inocentijam viņš apgaismoja
šo savu ceļu, viņa pārliecību
ar pirmo zīmogu tas zīmogoja.
94 Un, kad starp nabagajiem atsaucību
tas guvis bij un dvēsles dziedināja,
par ko tam debesis dzied pateicību,
97 šim garam otru kroni dāvināja
Onorio no Dieva žēlastības.
Un, kad, pēc mokām slāpdams, sludināja
100 viņš sultānpilī, pilnā augstprātības,
par Kristu un par Kristus sekotājiem,
un redzēdams, cik daudz tiem neticības,
103 ka atgriezt tos būs spēki tam par vājiem,
viņš nepalika spožumā un dailē,
viņš atgriezās pie dvēsles barotājiem,
106 starp Tibru un starp Arno klinšu smailē
viņš zīmes pēdējās no Kristus guva
un nesa divus gadus svētā gailē.
109 Kad tas, kam viņa dvēsele bij tuva,
pie sevis viņu sauca žēlastībā
no kalpības, kas viņam dārga kļuva,
112 viņš saviem brāļiem dziļā atdevībā
šo savu dārgo sievu novēlēja,
tiem viņu mīlēt likdams uzticībā;
115 un tikai viņas klēpi izredzēja
par gultu viņš, no kuras dvēslei celties,
sev citu nestuvju viņš negribēja.
118 Tāds bij šis vīrs, kas jūras bangās zvelties
nav ļāvis laivai, Pēteris ko vada:
nav ļāvis ūdenim viņš tajā smelties.
121 Ir svēts, kas viņam dvēselē ir rada:
kam pašam dvēsele tik dziļa, smalka,
tas, lai kur iedams, visur labu rada.
124 Bet viņa ganāmpulks drīz atkal alka
pēc citas zāles un pēc cita siena
un tika izmētāts kā skaldot malka;
127 un neatrada gana tas neviena,
tas sausās skujās ganījās un skaidās,
līdz tesmeņos tam nebija vairs piena.
130 Ir daži, kas no pazušanas baidās
un cieši turas vēl pie mācītāja,
bet vairums gan bez mērķa apkārt svaidās.
133 Ja maniem vārdiem atbalss bij kaut vāja,
ja klauvējuši tie pie tava prāta
un ja tie tavu sirdi kustināja,
136 būs daļa tavas vēlmes remdināta -
pie koka nonāksi tu sakropļotā,
tais vārdos jēga tiks tev vaļā klāta:
139 - Un turpu dodas domā apspārnotā. -»
4 «Aforismi» - Hipkrāta medicinisks darbs.
16 Akvīnas Tomā.
25 Sk. P. X, 96.
26 Sk. P. X, 114.
35 Asīzes Franciskam (1182-1226), mistiķim, franciskāņu ubagotāju minorītu, «mazo brāļu», ordeņa dibinātājam, pazemīga nabadzības ideāla sludinātājam, un Dominikam (P. X, 94).
37 «Serafim» (ebr.) — kvēlojošais.
43 Kalns, kura nogāzē atrodas Asīze, Franciska dzimtā pilsēta.
44 Upes, starp kurām atrodas Asīze.
47 Vārti Subazio austrumu nogāzē.
48 Pilsēta Subazio kalna rietumu pusē. 50 Francisks.
58 Kā stāsta leģenda, Franciska tēvs, bagātais tirgonis Pjetro Bernardone, neap- mierināts ar viņa devīgumu, griezās pie baznīcas tiesas. Bīskapa un tēva priekšā Francisks atteicies no mantojuma tiesībām un, novilcis drēbes, atdevis tās tēvam.
68 Nabadzīgs zvejnieks Lukāna poēmā «Farsālija». Amiklāts nenobijies no Cēzara, kad tas naktī iegājis viņa būdiņā.
72 Kristus ticis krustā sists kails.
80 Bernardo di Kvintavalle - bagāts Asīzes pilsonis, pirmais Franciska sekotājs.
91 Pāvests Inocentijs III, kas 1210. g. uz laiku apstiprināja minorītu ordeņa statūtus.
98 Pāvests Honorijs III, kas 1223. g. galīgi apstiprināja ordeņa statūtus.
99-105 Francisks devās uz Austrumiem, kur veltīgi centās pievērst kristietībai Ēģiptes sultānu.
106 Alvernija kalnā.
107-108Kā stāsta leģenda, divus gadus pirms nāves Francisks dabūjis piecas brūces kā Kristus.
116 Kā stāsta leģenda, Francisks mirdams nogūlies kails zemē.
119 Baznīcai.
139 Sk. P. X, 96.