1 Uz augšu atkal vērsās mani skati,
kad liesma vārdus šos bij izteikusi,
jo griezties sāka svētās dzirnus rati.
4 Vēl apli nebija tā pabeigusi,
kad otra jau tai loku apkārt vija,
ar dziesmu dejojot uz viņas pusi.
7 kā mirdzums pirmējais šī dziesma lija
man dvēselē, tai liekot pilnai smelties:
pat mūzu balss no tās vājš atspulgs bija.
10 Kā maigos mākoņos sāk augt un velties
ar krāsām saskanīgām divi loki,
kad Junona liek savai sūtnei celties,
13 un ārējā dzimst krāšņi skaņu koki,
kā balss tai nimfai, kuru mīla veica,
līdz miesa gaisa tai kā saulē spoki;
16 un Dievs ar lokiem šiem mūs visus sveica,
ar Noasu kad paktu slēdzis bija
un visi viņu slavēja un teica,
19 tā apkārt griezās mums šī rožu vija,
šie vainagi, tik pilni svētas jausmas,
un abi viens ar otru balsis mija.
22 Kad nu šī deja un šīs prieka pausmas
no dziedāšanas un no liesmošanas
iekš gaismas kusa kā pēc rīta ausmas
25 un aprima iekš kopu gribēšanas
kā acis, kuras ciet un vaļā taisās
no vienas savstarpējas līdzjušanas,
28 es dzirdēju, no gaismas balss kā raisās:
tā jūrā ziemeļzvaigzni sajūt šautra,
kad kuģis svaidās viļņu varās baisās;
31 un tad kā modusies no miega jautra
balss iesāka: «Par otru valdinieku
man mīla runāt liek un cieņa kautra.
34 Es abus kopā pieminu ar prieku:
tie abi cīnījās par mērķi vienu,
tos abus vienā slavā blakus lieku.
37 Tas Kristus karapulks, jau kuru dienu
tas sekoja šim karogam tik gausi,
jo dziļas šaubas māca vēl ikvienu,
40 kad mūžu karalis, kam allaž klausi,
šiem cīnītājiem, kuri briesmās bija,
it vēlīgs pievērst sāka savu ausi;
43 un tā nu abi vīri atbalstīja
to sievu runājot un rīkojoties
un klīdušos uz ceļa uzvadīja.
46 Tai zemē, kurā Zefīram tīk doties,
lai atvērtu tās jaunās lapas vaļā,
ar kurām Eiropai būs izgreznoties,
49 netālu no tā viļņu šļaksta skaļā,
aiz kura tīk pēc ceļa, ilgi ieta,
grimt saulei okeāna klēpī zaļā,
52 tur svētītajai Kalarogai vieta,
kam divi lauvas virs un apakš namiem
uz ģerboņa mirdz, spožā varā lieta.
55 Tur dzima lieliem darbiem paveicamiem
kvēls mīlētājs, kam ticība bij tuva,
kas apveltīts bij spēkiem nebeidzamiem.
58 kā dzima viņš, tā tikumību guva,
kas viņa garu pildīt nenostājās:
jau mātes miesās pravietis viņš kļuva.
61 Pie svētā avota viņš salaulājās
ar ticību, kas cieši viņu sēja,
un kopš šīm kāzām abiem labi klājās;
64 tai sievai, kurai viņu uzticēja,
tai sapnis bij par augli brīnišķīgu,
no kura celsies viņš un viņa sēja.
67 Un, lai viņš vārdu gūtu nemirstīgu,
gars viņam īsto vārdu norādīja,
pie kura skaitīt viņu piederīgu:
70 par Dominiku viņu nokrustīja
kā zemes kopēju, kas pašu Kristu
par dārza palīgu sev izraudzīja.
73 Viņš šķita tas, kas augstu turēs Kristu,
viņš pirmā mīlā bij to raudzījis,
bij pirmais padoms nācis tam caur Kristu.
76 Viņš bieži nomodā bij sēdējis,
pie Dieva vērsdamies ar domām tiešām,
kā teikdams sev: - Pie tā es nonācis. -
79 Ak, viņa tēvs! tas Fēlikss bij patiešām
un viņa māte Johanna patiesi!
Ak, kas par radniecības saitēm ciešām!
82 Vai pasaulībā atpakaļ gan iesi,
pie ostieša, pie Tadeja lai smeltos?
Šie vīri viņam šķita pārāk liesi:
85 viņš gāja tā, lai mīlestībā celtos,
viņš vīna dārzam apkārt riņķot sāka,
no darbiem auglīgajiem šķirdams veltos.
88 Kam viņš no troņa, kādreiz vēlīgāka
pret taisniem nabagiem, lai pieprasītu,
no tā, kam greizi gāja viņa māka,
91 lai divus, trīs no sešiem atstādītu,
lai piešķirtu tam pirmo brīvo vietu,
lai tiesu desmito tam nodalītu?
94 viņš pasīja sev tiesības, lai ietu
pret ļaužu maldiem cīnīties par graudu,
no kura uzdīgs divi duči dzietu.
97 Bij griba liela tam, par ko tev paudu,
un līdz ar apustuļu vēlējumiem
tam cēla asins dzirdīja ik audu;
100 kvēls vērsās tas pret ķecerības gurniem:
tos, kas bij sīvai pretestībai kļauti,
tas nīdēja ar dzīviem izvirdumiem.
103 No viņa sākušies ir daudzi strauti,
kas katolisko dārzu aprasina,
tā krūmi ir šī dzīvā spēka skauti.
106 Viens ritenis ja dziļu slieci dzina
tiem svētās katolības kararatiem
un uzvara tiem pakaļ pēdas mina,
109 tad cik bij otrs labs, tas taviem skatiem
slēpts nepaliks: to Tomass kvēli sveica
ar vārdiem, taisnā atklātībā platiem.
112 Nu pamests guļ, ko kādreiz vīrs šis veica:
ir palikusi atblāzma tik vāja
no darbiem tiem, kas darītāju teica.
115 Tā viņa saime, kas reiz taisni gāja
pa viņa pēdām, atpakaļ drīz griezās,
un priekšējie pie pakaļējiem slāja;
118 un nezāles - tās piktojās un iezās,
ka netiekot tās apcirkņos vēl bērtas,
kaut kuplojušas esot kārtās biezās.
121 Lai cik daudz lapas tiktu vaļā vērtas
tai mūsu sējumā, mēs vienu rastu,
kur lasītu: - Tiek manas domas svērtas -;
124 ne Kasalas, ne Akvaspartas kastu
mums nevajag, kur svētos rakstus vietot:
ne lēzenu, no pārāk stāvu krastu.
127 Bonaventūras dzīvi man šeit dzietot
nu nākas; bij man rīki rokās doti,
bet it nek?.d es nepratu tos lietot.
130 Ilumināts un Augustīns - vai proti
tos novērtēt? - tie baskāji reiz bija,
kas skrandās Dievam patika tik ļoti.
133 Ar Dievu Hugo mūžu aizvadīja:
viņš šeit ar spāņu Pjetru, kura gaisma
uz zemi grāmatās kā svētums lija;
136 virs Nātana šeit veras spoža plaisma,
šeit Hrīzostoms un Donāts, kura spalvu
pie pirmās mākslas sēja kvēle kaisma.
139 Sev blakus redzu Joahima galvu,
kurš kādreiz Kalabrijā abats bijis
un pareģspējas mantojis kā balvu.
142 No Dominika viss šis spožums lijis
pār mums, un to ir cēli stiprinājis
tas laipnais vārds, ko Toms ir izsacījis:
145 pār mums viņš savu labvēlību klājis.
3 Divpadsmit gudro aplis.
12 Iridai (Š. XXI, 50).
13-15 Dante, sekodams sava laika uzskatiem, domāja, ka ārējā varavīksne ir iekšējās atspulgs, it kā atbalss, nimfas Eho balss. Kā stāsta Ovidijs «Metamorfozās», nimfa Eho tā mīlējusi Narcišu, ka viņas miesa izgaisusi un palikusi tikai balss.
16-17 Ka dievs nesūtīs vairs tādus ūdensplūdus. Noass - pēc bībeles leģendas vīrs, kas šķirstā izglābies no plūdiem un kļuvis par visas cilvēces ciltstēvu.
32 Pnr Dominiku (P. X, 94).
46 Tai zemē - Spānijā. Zefīrs - rietumvējš.
52 Pilsēta Vecajā Kastilijā.
53-54 Kastīlijas ģerboni uz četrdaļīga vairoga attēlotas divas pilis un divi lauvas; vien pusē lauva ir virs pils, otrā pusē - zem pils.
61 Pie kristījamā trauka.
70 «Tā Kunga cilvēks» (lat.).
79 «Felix» (lat.) - laimīgais.
80 «Dievam patīkamā» (ebr.).
83 Ostietis - Ostijas bīskaps, kardināls Enriko di Sūza (miris 1271. g.), kanonisti dekretālu komentētājs. Tadejs — Tadeo d'Alderoto (miris 1295. g.), ievērojnir florenciešu ārsts, vai Tadeo Pepoli, Boloņas jurists, Dantes laikabiedrs.
86 Baznīcai.
88 No pāvesta troņa.
90 Domāts pāvests Bonifācijs VIII (E. XIX, 53).
93 Baznīcas nodokli.
95 Par īstenās ticības graudu.
96 Divdesmit četri gudrie, kas dubultvainagā stāv apkārt Dantem.
100 Pret albigiešiem.
106 Dominiks.
109 Asīzes Francisks.
110 Akvīnas Toms.
124 No Kasalas nāca Ubertīno da Kasale (miris 1338. g.), kas prasīja stingrus fraiciskāņu ordeņa statūtus. No Akvaspartas bija cēlies Mateo dAkvasparta (mir
1302. g.), franciskāņu ordeņa ģenerālis, kas prasīja statūtus mīkstināt.
127 Filozofs (miris 1274. g.), franciskāņu ordeņa ģenerālis.
130 Vieni no pirmajiem Asīzes Franciska sekotājiem.
133 12. gs. dievvārdnieks, svētā Viktora klostera kanoniķis Parīzē.
134 Pjetro di Džuliāno (1226-1277) no Lisabonas, ārsts un dievvārdnieks, no 127 līdz 1277. g. pāvests Johans XXI, sarakstījis traktātu par loģiku «Summu logicae».
136 Ebreju pravietis.
137 Ilrīzostoms (347-407) - Konstantinopoles patriarhs. Donāts - 4. gs. romiei rakstnieks, latīņu gramatikas autors.
139 Floras klostera abats Kalabrijā (miris 1202. g.), mistisku sacerējumu autor kas sludināja, ka drīz iestāsies svētā gara laikmets, kad pasaulē valdīs taisnīb vienlīdzība un cilvēku savstarpēja mīlestība, vispārēja labklājība un laime. Ka gan baznīca viņu pasludinājusi par ķeceri, Dante viņu ievietojis paradīzē starp gudrajiem.
144 Akvīnas Toms (P. X, 82).