1 Es aicinu to klausītāju ģinti,
lai klausās tā, ko tiku pieredzējis,
un patur ainu šo kā stipru klinti:
4 tās piecpadsmit, ko Dievs šķiet šeitan sējis,
tās zvaigznes, debesis kas atdzīvina -
to gaismu gaiss pat nava aizturējis;
7 to ainu, kā tie rati riņķot zina,
ko debess krūtis pilda dien' un nakti -
ilkss griezdamās to spozmi nemazina;
10 to ainu, kā virs ass rags tura vakti
un muti ver, no kuras vēsts nāk šāda:
lai pirmais ritenis sit savu takti
13 un divas zīmes debesīm lai rāda,
ko Ariadne, pilna nāves jūtu,
reiz rādīja, kad griba bija tāda;
16 lai vienas zīmes stari otrā kļūtu
un abas divas tādā veidā grieztos,
ka viena otrai vienmēr priekšā būtu;
19 tad ari ēna tik tai domās viestos
no zvaigznēm šīm un viņu dubultdejas,
kas apkārt griezās man tur debess griestos;
22 tik tālu esam mēs no debess sejas,
cik pakaļ paliek Kjāna toskaniskā
no pirmās debess nemitīgās skrejas.
25 Ne Bakha dziesma balsī karaliskā
tur skanēja: trīs būtnes dievišķīgas
es dzirdēju tur balsī cilvēciskā.
28 Kad norimušas bija dziesmas stīgas,
no jauna svētās liesmas uzplandīja:
pret mums tās pavērsās nu uzmanīgas.
31 Un klusumu tā gaisma savilnīja,
kas brīnumaino dzīvi vēstījusi,
ko dzīvojis tas Dieva nabags bija.
34 «Kad vienu kaudzi sirds ir nokūlusi,»
tā sacīja, «kad sēkla noguldīta,
man mīlā otra vēl ir palikusi.
37 Bij vienās krūtīs riba izraudzīta,
lai veidotu to brīnumskaisto vaigu,
caur ko šī pasaule bij grēkā dzīta.
40 Bij otrās krūtis šķēps. Caur nakti baigu
tas vīrs ir katru vainu uzveicis
ar svarukausu, mīlestībā zaigu.
43 Cik vien pēc gaismas cilvēks tīkojis,
to ielējis šo krūšu kvēlē kaismā
bij spēks, kas abas tās bij radījis.
46 Tu nebrīnies: es biju savā laismā,
kad stāstīju, ka nava līdzīga
tam labumam, kas piektajā ir gaismā.
49 Ver vaļā acis, lai tās ierauga,
kā tevis ticētais un manis teiktais
iet klāt pie patiesības vidpunkta.
52 Viss nobeigtais tāpat kā nenobeigtais
ir tikai lielās domas mirdzējums,
pats Kungs ko mīlot dzemdē, mūžos sveiktais,
55 jo dzīvās gaismas spožais starojums
no avota nāk vienota un viena,
kur tiek tam mīlestības pildījums.
58 Šie labestības stari ir kā diena,
kā spogulī tos uztver pamatbūtnes:
tās skaitā deviņas, bet kopā viena.
61 Caur darbiem tās uz leju nāk kā sūtnes
pēc likumības mūžīgas un cietas;
līdzdvašo - nejaušības neapgūtnes;
64 šīs nejaušības iraid visas lietas;
ar sēklu un bez sēklas liek tām sēties
tās debesis, pie kurām tās ir sietas.
67 To vaskam dažādi lemts izkliedēties;
un tādēļ gara zīmogs, zem tā liktais,
spēj vairāk vai ar mazāk iemirdzēties;
70 no viena koka tādēļ arī sliktais
dzimst līdzās labajam, ar melnu jūtu,
un labsirdīgajam mīt blakus piktais.
73 Ja vienmērīgs šis vasks un līdzens būtu,
ja tikums mirdzētu no debess loka,
šis zīmogs gaišs kā spoža saule kļūtu;
76 bet gaisma nenāk mums bez ēnu spoka,
jo daba mākslinieku atgādina,
kam ir gan tvēriens, taču trīc tam roka.
79 Tādēļ, ja Mīlestība izbriedina
to Pirmvienības skaidro Redzējumu,
tā visu pilnību tad atmodina.
82 Par pilnību Dievs vērta zemi glumu,
no kuras radās būtne cilvēciskā,
par pilnību tās Svētās dzemdējumu;
85 Un, ja mēs meklējam pēc pārdabiskā,
tad cilvēkdaba pilnībā ir gūta
šais divās būtnēs, bet ne katrā driskā.
88 Nu stājies tu pie jautājuma grūta
un nezini, vai atbildi tu rasi,
kaut aptvert to tev tiecas katra jūta.
91 Tev mani vārdi neskaidri vēl rasi:
tam jautāt lika varas varenākas
tai brīdī, kad tam sacīts tika: - Prasi! -
94 Es vēlos, lai tev apskaidrība sākas:
tas prasīja sev zīmi, ķēniņš būdams,
jo gribēja būt ķēniņš tāds, kā nākas;
97 Vienalga tam, vai skaits, kas, lielāks kļūdams,
spēj debesīm likt ātrāk apkārt griezties,
vai tas kas žūdams ir vai neizzūdams,
100 no kurienes var pirmkustība viesties,
vai trīsstūris, kam nava taisna stūra,
var apļa līnijā ap asi sviesties.
103 Nu redzi tu pēc domu ceļa sūra
to karalisko gudrību un dabu:
man būs tev atslēga priekš tava pūra.
106 Tu redzi uznirstam daudz dižu stabu,
bet mānīga ir viņu varenība:
tik daudz ir ķēniņu, tik maz ir labu.
109 Un tā nu ir tā lielā atšķirība,
pie kuras mēs ar lēnu prātu gājām:
tāds mūsu tēvs, tā - mūsu Svētlaimība.
112 Lai tas kā svins tev allaž ir pie kājām,
lai neapgalvo tu, kas tev tik šķitis,
ko nesaredzi tu ar acīm vājām;
115 jo tas starp muļķiem ira zemu kritis,
kas jā un nē ar vieglu prātu saka:
to viņa lētums ir uz acīm sitis;
118 jo svešas domas ir kā spoža laka:
tās sit ar stulbumu un apmātību,
līdz beidzot prātu aprij versmes aka.
121 Tas lomā izvilks sev tik bezauglību,
tam mutē paliks tikai garša sāja,
kas neprazdams ies zvejot patiesību.
124 Tie ļaudis ir, kam saprašana vāja:
Briss, Meliss, Parmenids un daudzi citi:
tie, ceļu nezinot, uz priekšu gāja.
127 Ne viņu priekšā tu tak ceļos kriti:
ne Sabellijs, ne Ārijs nebij svēti -
tos malā liec un raitāk tālāk riti!
130 Ak, ļaudis, neticiet jel pārāk lēti!
Jel nespriediet pirms laika jau par ražu,
pirms kvieši tīrumā nav izaudzēti!
133 Es ziemu esmu pārlaidis pilns bažu,
tik ērkšķus skatījis caur savu postu,
bet vēlāk redzēju es rozi dažu;
136 un kuģi redzējis es, lepni postu,
pa jūru knaši skrienam bezgalīgo
un bojā ejam, nesasniedzot ostu.
139 Cik viegli gan tās ļaužu domas līgo!
Tie kādu zogam redz vai upurējam
un pazīstam šķiet prātu dievišķīgo;
142 kurš krīt, kurš ceļas - vai mēs izprast spējam?»
10 Divas Mazo Greizo Ratu galējās zvaigznes, kas atgādina ragu.
14 Mīnoja meita, kas tikusi pārvērsta par zvaigznāju. Divdesmit četras spilgta
zvaigznes veido debesīs divas zīmes, kas līdzīgas Ariadnes vainagam.
23 Upe, kuras tecējums Dantes laikos bija ļoti lēns.
25 Himna Apolonam.
37-39 Ādama riba, no kuras radīta Ieva.
42 Kristus.
65 Dzīvajā un nedzīvajā dabā.
83 Ādams, ko dievs radījis no māla pikas.
84 Kristu.
92 Ķēniņam Zālamanam.
125 Briss - grieķu filozofs, kas iedomājās atradis apļa kvadratūru. Meliss - grieķu filozofs, kas noliedza kustību. Parmenids - grieķu filozofs, kas uzskatīja, ka cilvēki cēlušies no saules.
128 Sabellijs - ķeceris, kas noliedza trīsvienības dogmu. Ārijs - Aleksandrijas priesteris, ariāņu sektas dibinātājs, vēlāk pasludināts par ķeceri.