1 Uz visām pusēm ūdens staigāt zina,
no malām vidū un no vidus malās,
kad traukā apaļā to sakustina.
4 Tā manā prātā pēkšņi kaut kas malās:
es jutu: apklust Toms ar savu dzīvi,
un mana dzīve it kā pušu dalās,
7 un tai pat reizē piepildās tā blīvi
un valgmi dzer, kas mūžam neizsusē,
kad Beatriče runāt sāka spīvi:
10 «Tam runāt nāktos, bet viņš tikai klusē,
tam šļauganas vēl visas domu buras,
kaut patiesība viņam tikai pusē.
13 Tam pasakiet, vai gaisma tā, no kuras
zied jūsu būtība, vai mūža vēju
tā panest var un mūžam jūsos turas;
16 Tam pasakiet ar vārdu kvēlu, spēju:
kad atkal reiz jūs būsit saredzami,
vai neapdraudēs tā jums redzes spēju?»
19 Kā tie, kas, riņķa deju uzsākdami,
arvienu straujāk priekā nerimtīgā
sāk cilāt kājas, balsis paceldami,
22 tā lūgsnā gatavā un dievbijīgā
šie svētie loki parādīja prieku
gan dejā, gan ar dziesmā brīnišķīgā.
25 Ko iesāksim mēs ar to žēlabnieku,
kas raud par to, ka jāmirst mums tik ļoti,
un debess priecu uzskata par nieku?
28 Kad tas, kam mūžos ir trīs veidi doti,
kas mūžam valda pār mums, ļaužu bariem,
kam visi ceļi neierobežoti,
31 trīs reizes apdziedāts bij no šiem gariem
ar tādu meldiju, ka dziesmā šajā
bij balsis kā no tūkstoš pavasariem,
34 es dzirdēju, kā aplī mazākajā
balss vijās it kā svēta koka zaros
un atskanēja gaismā spožākajā,
37 un atbildēja: «Cik mūs ilgi baros
šie svētki, kuriem sveša katra spēle,
tik ilgi mūsu mīla apkārt staros.
40 Tās skaidrība ir tāda pat kā kvēle,
tās kvēle mūsos redzējumu viesa,
tās žēlastību nespēj izteikt mēle.
43 Kad mūsu svētā, slavas pilnā miesa
tērps dvēseles, kas vieglas tā kā spalva,
lai pilnas top tās, nāks kad pastartiesa,
46 tad pieaugs nepelnītās gaismas balva,
tās gaismas, kurai redzējums šis ļaujas,
un svētīta mums augšup sliesies galva.
49 Lai aug tas redzējums un sirdī kļaujas!
Lai aug tā kvēle un mums dvēsli remdē!
Lai aug tas stars, kas no šīs kvēles šaujas!
52 Bet tā, kā ogle, kura liesmu dzemdē,
to veiktin veic ar savu degsmi dzīvo,
kā savu kvēli dziļumā tā gremdē,
55 tā spožumu šo, kas nu mūsos plīvo,
māks mūsu parādība miesas tēlā,
kas šodien klāj vēl zemes masu blīvo;
58 mūs neapgrūtinās šī gaisma kvēlā,
jo visiem miesas orgāniem būs spēja
it visu uzņemt mūžu stundā vēlā.»
61 Nekas vairs abus korus nekavēja
teikt «Āmen!»; pārņemti tiem bija prāti,
to ilgas miesās tērpties strauji skrēja;
64 tie gribēja vēl apkampt tēvu, māti
un katru būtni, sirdij tuvu dotu,,
pirms tie kā uguņi tiks dedzināti.
67 Un lūk, visapkārt kā par spožu rotu
virs gaismas šīs vēl jauna gaisma dzima,
lai visu horizontu apgaismotu.
70 Kā vakaros, kad visi trokšņi rima,
man debess jaunās ainās savilnījās
un skatiens it kā grimdams nenogrima,
73 tā šeit šīs jaunās būtnes parādījās:
tās riņķodamas virmoja kā spieti
un jaunā aplī abiem apkārt vijās.
76 Ak, Svētās Elpas īstie dzirksteļlieti!
Kā šaujaties jūs, kvēlus starus raidot!
Man acis uzveiktās bij jātur cieti!
79 Bet Beatriče bij tik skaista smaidot,
ka aizmirsās man jūtu pārmērībā,
kā aizmirst prāts var, jaunu jausmu gaidot.
82 Un mani plaksti, slēgti pārvarībā,
tad pacēlās, un jutekļi man mita
ar donnu augstākā vēl svētlaimībā.
85 Es redzēju, ka siera šī bij cita,
pēc ugunīgā karazvaigznes smaida,
kas man šai vietā sarkanāka šķita.
88 Lūk, mana sirds ar degsmi lūgsnu raida,
tā pateicības upuri nes Dievam,
kas savā žēlastībā viņu gaida.
91 Šo svēto brīdi netvert prātam tavam,
neviens to negūs, cenšoties par vari
uz augšu tikt, ja brīvs tas nav no nievām.
94 Un tad man parādījās divi stari
ar divām spozmēm, kvēli sarkanīgām;
es teicu: «Hēlij, tie ir tavi gari!»
97 Kā Piena ceļš ar zvaigznēm daudzām, sīkām,
kas laiku laikos prātus aizmigloja
un prātniekus uz takām veda līkām,
100 šie stari Marsa dzīlēs iestigoja,
lai tās līdz dibenam ar gaismu klātu,
un aplī krusta zīmi izveidoja.
103 Šeit atmiņa ir stiprāka par prātu:
no krusta šī tak mirdzēja mums Kristus -
kur tēlu rast, tik dziļi cildinātu!
106 Kas krustu ņem, ko plecos liek tam Kristus,
tas atvainos, ka tam ko noklusēju,
kad šajā mirdzumā man rādās Kristus.
109 Starp krusta ragiem saskatīt es spēju
daudz zvaigžņu kustīgu un mirgojošu,
kas šaudījās vēl ātrāk pat par vēju:
112 tā zemes virsū redz daudz dejojošu
gan taisnu, gan ar līku puteklīšu,
kas mirdzot zūd caur saules staru košu,
115 kurš spīd caur telpu ēnainu un glīšu
tais vietās, kur no saules vairās ļaudis
un visu klāj ar tepiķiem un plīšu.
118 Kad arfu strinkšķis nav vēl notis audis,
tas ausīm skan kā salda zvanīšana,
bet arfas dvēseli tas nav vēl paudis:
121 tā no tām gaismām, kas bij daļa mana,
caur krustu raisījās man melodija,
kaut nesniedza līdz viņai saprašana.
124 Es manīju: tā augsta dziesma bija.
«Jel celies!», «Veic!», «Tas nebūs tev par grūtu»,
šie vārdi aizgūtnēm man ausīs lija.
127 No skaņām šīm pilns biju mīlas jūtu;
nekā nav cita visā pasaulē,
kas sējis ar tik saldām saitēm būtu.
130 Varbūt šie vārdi kādu izbiedē:
tais pārāk noniecinu acis skaistās,
kur gremdējoties, miers līst dvēselē;
133 bet, ja šie dzīvie zīmogi man saistās
ar katru skaistumu, kas kāpjot plešas
un negribot man gara priekšā laistās,
136 tad tam, kas sapratīs, tam nebūs svešas
tās jūtas patiesās un smalki koptās,
jo ari svētā līksme tajās dvešas:
139 jo augstu kāpju es, jo dziļas top tās.
86 Planēta Marss.
96 Saule kā dieva izpausme.