1 Tā labvēlīgā griba, kurā raisās
mums mīlestība savā skaidrā kvēlē
un necieš, iekāre ja starpā maisās,
4 tā lirai saldajai nu apklust vēlē
un nomierināties liek svētām stīgām,
ar kurām debess labā roka spēlē.
7 Vai kurlām būt tām būtnēm debišķīgām,
kas mani vadījušas manās gaitās
un kam nu jāklusē ir paklausīgām?
10 Tik tiešām tas jau velna varā skaitās,
kas iemīlējies tukšu lietu ēnā:
tas mūžos savu mīlestību maitās.
13 Kā vakargaisā mierīgā un rēnā
šad tad caur tumsu pēkšņa uguns šaujas,
tos satraucot, kas grima miegā lēnā,
16 kā zvaigzne, kas no savas vietas raujas
un, vietu mainīdama, šķiet jau cita,
kaut visas zvaigznes saskaitīt vēl ļaujas,
19 tā no tā krusta labā raga krita
pie kājām zvaigzne tam kā savaņģota:
no sava zvaigznāja tā nākam šķita.
22 No savas saites netrūka tā rota,
caur šķērskokiem tā cauri izmirdzēja
kā aizmugures uguns caurstarota.
25 Tā Anhīss pretī dēlam laimīgs skrēja,
ja ticam, ko mums saka lielā mūza,
kad Elizejā viņu saredzēja.
28 «O sanguis meus, o superinfusa
gratia Dei, sicut tibi, cu.i
bis unquam coeli ianua reclusa?»
31 Ak, gaisma, tu! kā tu par zvaigzni kļuvi?
Tad pavērsu pret donnu savu seju,
un viņas vaibsti bija man tik tuvi;
34 un viņas acīs jutu tādu dzeju,
ka manas šķita paradīzi redzam,
to Dieva lielās žēlastības leju.
37 Tad jaunu uguni gars šķita dedzam
un izveidojam jaunas sakarības,
bet dziļā tumsā šķita tas tās sedzam;
40 viņš noslēpās man ne aiz pārgudrības:
nes mirstīgajam atziņa daudz moku -
viņš slēpās tik aiz nepieciešamības.
43 Un, kad viņš savu kvēlo jūtu loku
bij slāpējis un manus prāta ārdus
bij atkal pārvērtis par dzīvu koku,
46 tad sadzirdēju beidzot šādus vārdus:
«Lai slava Tev, tu viens kas trīsvienībā,
no manas sēklas krāvis esi zārdus!
49 Es izlasīju savā pacietībā
to tavu apsveicamo, ilgo badu
tai grāmatā, kur viss ir saskanībā
52 un kurā arī es daudz stundu vadu:
tu esi ieguvis tās žēlastību,
kas tavu gaitu virzīs vēl daudz gadu.
55 Tu spried ar savu domu nerimtību,
ka, tiekoties ar mani, daudz tu gūtu,
pēc manis tiecies tu ar nolemtību,
58 un tādēļ nevaicā tu, kas es būtu
un kādēļ šajā priecīgajā barā
pret tevi prieku lielāku es jūtu.
61 Tu spried it pareizi; jo mūsu varā
ir ieskatīties spogulī, kas rāda
jau domu, pirms tā plaiksnījusi garā.
64 Bet, lai tev dziļāk nāktu mīla tāda,
kas manā nomodā ir svētījoša,
ko neatvaira uztvere nekāda,
67 lai tava balss nu līksma, kvēla, droša
pauž tavu gribu, tavu vēlēšanos!
Tad mana atbilde būs izsmeļoša.»
70 Pret Beatriči griezos; skatos manos
bij prieks, un viņas mājiens bija tāds,
kas uzspārnoja manu vēlēšanos.
73 Tad teicu es: «Gan jūtas, gan ar prāts
mums abiem vienādi šķiet acīmredzot:
tie rīks, no viena koka darināts;
76 jo saulei, siltumu un gaismu dedzot,
ir vienāda tās ugunīgā ziba,
ko skatīt nevar, acis neaizsedzot.
79 Bet mirstīgajiem strīdas prāts un griba,
ir abu spārniem atšķirīgas spalvas,
un mudina tos katru sava stiba.
82 Man, mirstīgajam, lidinās virs galvas
šie spārni dažādie; es pateicībā
ar sirdi ņemu pretī tēva balvas.
85 Tu dzīvais dārgakmeni, padevībā
ar tevi savas domas padalīju;
nu nosauc savu vārdu labvēlībā!»
88 «Tu mana lapotne, ko sagaidīju,»
viņš teica, «ilgu lolojums mans kvēls!
Tad zini, ka es tava sakne biju!
91 Jo tam, no kura mantots vārds tavs cēls
un kurš simt gadu griežas pirmā lokā
ap svēto kalnu, esi mazmazdēls.
94 Viņš bij mans dēls; un dots nu tavā rokā
ar darbiem viņa laiku saīsināt
un viņam palīdzēt ikkatrā mokā.
97 Kur Florenci likts bija nodibināt,
tur stāvēja tā mierīga un kautra,
un daudz ko nevarējām mēs vēl zināt.
100 Tai gods vēl nebij kronis nedz ar šautra,
nedz sieviete, kas vīriem pakaļ skrēja,
kas izlaidīga vairāk bij kā jautra.
103 Vēl meitas dzimstot tēvu nebiedēja
ar pūra prasībām: lai dod, kā klājas!
Vēl augstprātības svarus nedeldēja.
106 Vēl nedižojās bērnu tukšas mājas,
vēl neredzējām mēs Sardanapālu,
kā tas ar tukšām sievām ķiķinājas.
109 Učellatoio nebij Montemālo
vēl uzveicis, bet uzveiks tas to grimdams:
šis laiks drīz nāks, tas vairs nav visai tālu.
112 Vēl Bērti Bellinčons iet nenorimdams;
es redzēju, kā spogulī man rādās
vēl sieviete, kam laiks nāk pretī dzimdams;
115 Dei Nerli redzēju es tērptu ādās,
tāpat Del Vekjo - abi mierā bija
un bažās nenogrima it nekādās.
118 Tiem sievas savu laiku pavadīja
pie ratiņiem; tām bija kapa vieta,
ar francūzēm tās gultu nedalīja.
121 Bij viena - stingra pienākuma sieta
pie bērna šūpuļa; un labu omu
tai gādāja ikviena mājas lieta;
124 bet otra lēni vērpa savu domu
pie kodeļas; tai daudz ko stāstīt bija,
tā tērzēja par trojiešiem un Romu.
127 Tais laikos laikam tāds pat retums bija
tāds Salterello, tukšodams ik šķīvi,
kāds šodien Cincināts vai Kornēlija.
130 Šo mierīgo un skaisto pilsoņdzīvi,
kur es tik drošu sabrālību guvu,
pa pilnam izbaudīdams dvēsles brīvi,
133 man deva Marija un vērta tuvu;
pēc Kristus sajutu es svētu dziņu
un kristietis un Kačagvida kļuvu.
136 Man divi brāļi bij ar Dieva ziņu,
Po ielejā es radu sievu savu,
un uzvārds tavs man nāca līdz ar viņu.
139 Es cīņā gāju par Kurrādo slavu,
ar mani izvērsa viņš sadarbību,
man tikās labi paveikt darbu savu.
142 Ar viņu cīnījos pret nelietību,
ko sargā likums, kad to sagrābj ļaudis,
kam taisnība spēj kļūt par netaisnību.
145 Tur raisījās mans gars, kas bija snaudis,
kas pasaulē bij klīdis maldīgajā,
tai, kuru mīlē nelietīgi ļaudis.
148 No mokām nonācu es mierā šajā.
Meteors.
Eneja tēvs.
Vergilijs.
28-30 «Ak, asins mnna, no debesim nestā dievn žēlastība, kam vēl jebkad tA kA tev divreiz debesu vArti tikuši atvērti?» (lat.).
RunA Kačagvida, Dantes vecvecvectēvs. Tai laikā ItAlijA izglītotie |audis vēl runAja latīniski.
107 Izsmalcināti izlaidīgs Asīrijas valdnieks.
109 Učellatoio - kalns, no kura pārredzama Florence. Montemālo - kalns, no kura pārredzama Roma.
112 Gvalrādas tēvs (E. XVI, 37), slavens Florences pilsonis.
115-116 Senas un cienījamas florenciešu ģimenes.
119 Kapa vieta Florencē: tām nebija jādodas trimdā.
120 Florencieši mēdza doties uz Franciju kā tirgotāji vai baņķieri.
126 Tautā uzskatīja, ka Florenci dibinājuši trojieši.
128 Izšķērdīgs un baudkārs Florences tiesnesis.
129 Cincināts jeb Kvinktijs - sk. Š. VI, 47. Kornēlija - brāļu Grakhu māte.
139 Vācu karalis Konrāds III, kas 1147. g. kopā ar franču karali Ludviķi VII uzsāka otro krusta karu.