1 Kā Fetonts, kas pie KJimenes reiz gāja,
lai pārliecinātos, ko dzirdēj's bija,
to, kas par viņu sliktu liecināja,
4 tāds biju es, un tādu samanīja
gan Beatriče mani, gan tas svētais,
kas savu vietu samainījis bija.
7 «Lai skan tavs vārds, šis tevī izauklētais!»
tad teica tā, «lai deg ar liesmu diktu
šis vārds, ar tavu sirdi zieģelētais!
10 Ne tādēļ, ka mums zināt labpatiktu,
ko zinām mēs jau sen, bet lai tu proti
tā izteikt slāpes, ka tev ieliets tiktu.»
13 «Ak, dārgais koks, caur tevi apgaismoti
ir prāti man, tie šķiet jau daudzzinoši:
kā divi taisni leņķi ievietoti
16 nav trīsstūrī, tā redzi tu it droši
caur nejaušībām sevī katru lietu,
kam visi laiki ira klātesoši;
19 ar Vergiliju taku, kopā ietu,
man liktens piešķīra caur šķīstītavu
un caur to drūmi sēro miroņvietu,
22 tur izdzirdēju es par dzīvi savu
it smagus vārdus, kas man sirdī kāpa,
kaut rūdījis es esmu garu savu;
25 jo sen jau mana griba zināt slāpa,
kas mani gaida, kam es nolemts biju,
jo paredzēta bulta gausāk trāpa.»
28 Šos vārdus es šai gaismai izsacīju,
un Beatriče manim deva spēkus,
es šādi savu vēlmi piepildīju.
31 Ne aplinkiem, kā šķieda savus spēkus
tie muļķa ļaudis, iekams nokauts tika
tas Dieva jērs, kas nesis zemes grēkus,
34 nē, tēva mīlestībā runāt lika
ar skaidriem, stingriem latīņmēles vārdiem
tā liesma, kura man tik ļoti tika:
37 «Tā nejaušība nenāk skaļiem dārdiem,
to ārā nedzen vielas likumība,
tā iepriekš ielikta iekš Dieva zārdiem;
40 bet tikai tik daudz ņem to vajadzība,
cik acis kuģi ieņem spoguļskatā,
kad lejup nes to straumes varenība.
43 No turienes, kā eņģeļbalsī platā
mums ausīs lejas salda harmonija,
nāk viss, kas paredzēts tev ir, mats matā.
46 Kā Ipolitam projām jāiet bija
no Atēnām caur ļaunu piegājienu,
tā Florence ir tevi nosodīja.
49 Tas nolemts tā ne jau par tevi vienu,
un lēmums pilsētā tiks apstiprināts,
kur Kristu allaž tirgo katru dienu.
52 Ka vaina Baltajos, tiks apliecināts;
bet atriebība nāks caur patiesību,
tās lēmums nepaliks vis neizzināts.
55 Tu atstāsi caur savu atdevību,
kas sirdij dārgs, un tad tu sajutīsi
tā pirmās trimdas bultas nesaudzību.
58 Tu svešas maizes sāli izbaudīsi,
un, cik ir smagi kāpt pa svešām kāpēm,
to tu uz savas ādas izjutīsi.
61 Kas tevi māks visdziļākajām sāpēm,
būs ļauna, nederīga sabiedrība:
tu lejā kritīsi aiz ilgu slāpēm;
64 būs gaužām tukša viņas pateicība;
un tomēr sveiksi reiz tu gadījumu,
kad kaunu mantos viņas negantība.
67 Tu pieredzēsi viņas lopiskumu,
no kura katrs trimdinieks ir cietis,
bet pirmo mājvietu un patvērumu
70 tev sniegs tas lielais, laipnais lombardietis,
kam svētais putns ir uz kāpnēm redzams,
tavs brālis kļūs šis cēlais veronietis.
73 Tā skatiens nebūs laipnībai tev dedzams:
viņš izdarīs, pirms viņam kaut ko lūgsi,
viņš apsegs locekli, kas būs tev sedzams.
76 Ar viņu kopā laimes ziedus plūksi,
ar viņu kopā to tu ieraudzīsi,
pie kura ilgām savas ilgas jūgsi.
79 Vēl viņa spārni iraid pārāk īsi,
jo šobrīd viņam deviņi tik gadi,
bet pienāks laiks, un viņu pamanīsi.
Bet, kad ar viņu savas dienas vadi,
liec vērā vina tikumības kvēli:
to nauda nesatrauc, nedz naudas badi.
Tam viņa cēlumam jel uzplaukt vēli!
tas būs tik liels, ka nespēs viņa draugi,
ne ienaidnieki turēt savu mēli.
Tu viņa labvēlību gaidīt raugi!
Viņš vērtīs nabagos par bagātajiem
ar savu dižumu, kam līdz tu augi.
Šiem vārdiem tici, prātā rakstītajiem,
un nesaki nekā!…» Un viņš bez jokiem
to slavēja šiem vārdiem diženajiem,
tad piebilda: «Mans dēls, šiem dzīviem kokiem
ļauj brīvi augt ar spēku nesalauztu,
kas slēpjas tik aiz dažiem laika lokiem.
Bet nevēlos, lai kaimiņus tu skaustu,
jo tava dzīve ātrāk nākotņosies
par viņu sodu, manos vārdos paustu.»
Kad redzēju, ka svētais vīrs jau posies
mest apmali ap audumu, ko audis,
un tūdaļ savā klusēšanā dosies,
es iesāku kā šaubīdamies ļaudis,
kas šķietas palīgā sev kādu saucam,
kurš tiem visvairāk mīlestības paudis:
«Es redzu, tēvs, sev laiku pretī traucam
un smagi sitam man ar varu spēju
un visu manu dzīvi kopā jaucam;
ir tādēļ labāk bruņoties, cik spēju:
kad mīļās vietas man būs pagaisušas,
lai es ar dziesmām citas nezaudēju.
Tur pasaule, ko rūgtu darījušas
ir bēdas, un tai kalna jundā kaismā
ir domas acis mani pacēlušas.
Un tagad šeit, no gaismas ejot gaismā,
es aizgājis līdz tādai atklātībai,
ka daudziem asa šķitīs garša baismā;
jo bailīgs draugs es esmu patiesībai,
es baidos zaudēt savu dzīvošanu
starp tiem, kas pienākuši nākamībai.»
121 Tad gaisma, atdodama mantu manu,
ko atradis tur biju, iedzirkstījās
kā spogulis, ko saulē degam manu,
124 un sacīja: «Tā apziņa, kas bijās
no savas pašas vai no sveša kauna,
tā bīsies vārda, kas no tevis vijās.
127 Tu melus atsegsi vienmēr no jauna,
ik tava vīzija tiks apgaismota;
kas kraupains ir, lai kasās tas aiz kauna!
130 Ja arī rūgta garša tiks tai dota,
tai tavai barībai, tā tomēr kļūs tam
par dzīves barību, kad sagremota.
133 Tavs sauciens, izlauzies kas vārda gūstam,
kā vējš ir, galotnes kas satricina;
jo neiedomājies tu slavu gūstam.
136 Tādēļ šie riteņi tev rādīt zina
gan kalnā, gan tai baisā bēdu lejā
tik dvēseles, ko slavas aura tina,
139 jo dzīvās dvēseles grib skatīt sejā
tik tādus, kas var piemēru mums rādīt,
kam saknes atklātas ir dzīves skrejā,
142 lai dzīves paraugus tās var sev stādīt.»
Kad Epafs Fetontam bija teicis, ka tas neesot Saules dels, Fetonts skrēja pie savas mātes par to droši uzzināt, un māte viņu aizsūtījusi pie pašas Saules (sk. E. XVII, 106).
Kristus.
Pamātes Fedras apmelotu, viņu padzina tēvs Tēzejs.
Sk. E. XXIV, 139; Š. XX, 71.
Romā.
Bartolomejs della Skala, kura ģerbonī ir ērglis uz kāpnēm.
Bartolomeja brāli Kangrandi.