1 Šis spogulis tā savu puķi plūkto
nu baudīja viens pats, un es ar saldu
nu jaucu sava vārda garšu rūgto;
4 kad donna, kura vadīja bez maldu
pie Dieva mani, sacīja: «Vai kalsi
tu ilgi apli, kurā tevi valdu?»
7 Es pagriezos pret mīlas pilno balsi;
bet izteikt visu svēto mīlestību,
ko redzēju, jau nespēj vārdi palsi;
10 un vārdi atņēma man atklātību,
nē, atmiņa, kas augstās sfērās ganās,
tā nespēj turēt prāta apmātību.
13 Tik vien vēl vārdu bija lūpās manās,
lai pasacītu to, ka gars mans kvēlais
bij brīvs no katras citas vēlēšanās,
16 tik mūžības prieks, starojošais, cēlais
bij Beatričes sejā; katrs atzīs:
šai priekā gaist viss drūmais un viss žēlais.
19 Es gaidīju, ko smaidot viņa sacīs;
tad viņa teica: «Pagriezies un klausies;
nav paradīze tikai manās acīs.»
22 Kā tāds, kurš ir no sapņa ārā trausies
un jūt, ka krūtīs liesmas deg tam kvēlas,
kam tūdaļ tas ar visiem prātiem ļausies,
25 tā manīju no svētās gaismas cēlas,
kas dvēseli no apmātības brīvo,
ka tā ar mani parunāt vēl vēlas.
28 Tā teica: «Kokam, kurš no augļiem dzīvo
un kuram pāri - klaji bezgalīgie,
un kuram lapas vienmēr zaļas plīvo,
31 tam sēd uz piektā sliekšņa svētlaimīgie:
pirms nonāca tie debesīs, tiem slavu
bij nesuši to darbi nerimtīgie.
34 Uz krusta ragiem vēršu skatu tavu:
lūk vīrs, ko redzot zibens tēlu gūstam,
no mākoņa kurš izšauj šautru savu.»
37 Es redzēju caur krustu gaismu plūstam
un Josuum tur saskatīju seju;
jau iepriekš zināju: šeit jānāk būs tam.
40 Kad dzirdēju, ka nosauc Makabeju,
tad aplis cits man šķita griežamies,
kur sazīmējams bij viņš teju teju.
43 Turp arī Kārli Lielo dodamies
es redzēju, mans skats tam sekoja
kā vanagam, ko acs redz laižamies.
46 Gijoms, un Renuārs aiz Rolanda,
Gofrēdo līdz ar saviem sekotājiem,
tie visi caur šo krustu izgāja.
49 Tad parādījās starp šiem gaismotājiem
tā dvēsele, kas bija runājusi,
kā mākslinieks starp debess dziedātājiem.
52 Un tad es pagriezos uz labo pusi,
lai Beatriče, kas man darāms, rāda,
līdz vina zīmi būs man iedevusi;
55 un viņas acīs līksme bija tāda
un jaukums tāds, ka viņas mīlīgumam
vairs vara nelīdzinājās nekāda.
58 Ja cilvēks laba darba cildenumam
ir pievērsies un spēkus augam mana,
viņš tiek līdz tikumības pilnīgumam.
61 Es manīju, ka mana riņķošana
bij debess loku paplašinājusi,
un brīnums šis bij arī laime mana.
64 Kā sieviete, aiz kauna nosarkusi,
slēpj sārtumu, kas viņai vaigos lija,
līdz balta atkal mirdz tās seja klusi,
67 tāds pārveidojums jāpanes man bija,
kad mana sirds tik ilgu pilna slāpa
un sestās zvaigznes maigums pāri lija.
70 Es redzēju, kā Jupitera lāpa
kā mīlestība dega neparasta,
un mūsu vārdi manās acīs kāpa.
73 Un tā, kā putni, celdamies no krasta,
gan izstiepjas, gan saapļojas pulkā,
kad barība tiem kopīga ir rasta,
76 tā visas svētās būtnes savā pulkā
it visas dziedādamas izveidoja
gan D, gan I, gan L šai gaismā spulgā.
79 Vispirms tās dziedādamas izdejoja
šo zīmju divos, daudzveidīgos starus
un apstādamās tad tos noapļoja.
82 Ak, dieve Pegaseja, tu, kas garus
tik slavenus un ilgmūžlgus radi,
lai viņi ilgstošus nes pavasarus,
85 jel mani apgaismo un mani vadi,
lai man šīs zīmes ari kaut ko māca,
lai skan caur īsiem pantiem gari gadi!
88 Caur piecreiz septiņiem tur burtiem nāca
tie vārdi, kā uz mani mērķētie;
pa daļām viņus doma kopā vāca.
91 «DILIGITE IUSTITIAM» - lūk, tie
bij vārdi pirmie, ko es izlasīju,
«QUIIUDICATIS TERRAM» - pēdējie.
94 Pie burta pēdējā kad ticis biju,
pats Jupiters tur šķita apmetamies:
tur sudrabs mirdzēja ar zelta viju.
97 Un redzēju es gaismas nolaižamies
uz pēdējā šī M un, klusītēm
tur dziedot, par šo balvu priecājamies.
100 Kā, saduroties divām pagalēm,
šauj dzirkstis augšup liesma plandīdama,
lai muļķi zīlēt var nu aizgūtnēm,
103 tur gaismu masa cēlās riņķodama,
to kāpums dažāds likās veidojamies,
it kā tās saule degtu sijādama;
106 kad pulks šis rima, vietās nostādamies,
tad ērgļa kaklu, ērgļa galvu, rau,
tai liesmā redzēju es zīmējamies.
109 Tam, kas tur zīmē, vadītāja nav,
viņš - radītājs, kas vada radījumu:
top ligzdām forma, tikums - tapis jau.
112 Kā maigu līlijziedu savijumu
ap M bij veidojis to otro pulks;
nu lēnām pabeidza tas zīmējumu.
115 Ak saldā zvaigzne, dārgakmenis spulgs!
Tu rādi mums, ka taisnība un gaisma
no Dieva nāk, kam vajadzīgs nav tulks.
118 Lai augsto Prātu aizsniedz lūgsna kaisma,
ko raidu es, lai teic viņš, kur tie dūmi ceļas,
kas tavus starus sedz kā siena baisma!
121 Lai vēlreiz viņa dusmu vilnis veļas,
kad templī atkal pirkts un pārdots tiek:
šis grēks lai grēciniekiem asi dzeļas!
124 Tu debess pulks, tev sardzē jāpaliek!
Lai lūgšanā mēs rokas augšup slienām
par tiem, kam ļaunums ļaunu darīt liek!
127 Ja zobens kādreiz kareivim ikvienam
bij kararīks, tas tagad laupa brīvi
un maizi, kuru neliedz Tēvs nevienam.
130 Bet tu, kas rakstīdams kā svece plīvi,
liec vērā: Pēteris un Pauls, kas mira
par vīnkalnu, ko posti, ir vēl dzīvi.
133 Tu saki: «Mana vēlēšanās ira
tik atzīt vienu vientuļnieku īstu,
kas deju dēļ, caur mokām iedams, mira;
136 ne zvejnieku, ne Paulu nepazīstu.»
38 Mozus pēctecis, kas aizvedis ebrejus uz apsolīto zemi.
40 Jūda Makabejs - ebreju atbrīvotājs no sīriešu jūga 2. gs. p. m. ē.
43 Kārlis Lielais (742-814) - franku karalis un Romas ķeizars, lielās franku impērijas izveidotājs.
46 Gijoms - Oranžas hercogs, kas cīnījās pret moriem un mira kā mūks IX gs. sā-
kumā. Renuārs - varonis, kas Gijoma vadībā piedalījās karā pret moriem. Ro-
lands - leģendārs franku varonis, Kārļa Lielā brāļadēls.
47 Gofrēdo di Buļjone - pirmā krusta kara vadonis, miris 1100. g.
82 Pegasa, spārnotā dzejas zirga vārdā sauktā mūza, domāta, iespējams, Uranija, kas pārzina debesu lietas.
91-93 «Mīliet taisnību, kas tiesājat zemi» (lat.) - Zālamana vārdi valdniekam.
122 Pēc evaņģēlija Kristus ar pātagu padzina tirgotājus no Jeruzalemes tempļa.
130 Acīmredzot domāts pāvests Jānis XXII (1316-1334).
134 Jāni Kristītāju, kurš daudzus gadus pavadīja kā vientuļnieks tuksnesī; lai saprastu Dantes sarkasmu, jāzina, ka Jāņa Kristītāja attēls bija iekalts zelta florīnos.
135 Salome, dejodama ķēniņam Hērodam, kā balvu prasīja Jāņa Kristītāja galvu.
136 Pēteri.