1 «Papč Satān, papē Satan aleppe!»
tā ķērca Plūtons balsī aizsmakušā,
kad mūsu priekšā pletās klaja stepe.
4 «Tu nebaidies šī zvēra nerimušā,»
man teica meistars, mani mierinādams,
«mēs nokāpsim šai lejā izkaltušā.»
7 Tad sacīja viņš, zvēram pretī stādams:
«Jel apklusti reiz, vilks tu nolādētais,
rij savas dusmas, elli apsargādams!
10 Mums jānoiet ir ceļš, mums paredzētais,
kur lepnos dumpiniekus izmisumā
dzīs Miķelis, šis ercenģelis svētais.»
13 Kā kuģa buras vēja varenumā
krīt sašļukušas lejup, mastam lūstot,
tā zemē krita zvērs šai līdzenumā.
16 Un tā, šim negantajam šķērslim grūstot,
mēs kāpām lejup ceturtajā lokā,
par ļaunumu sev zināšanu gūstot.
19 Ak, Dieva taisnība, kas katrā mokā " '
no jauna parādies ar jaunu spēku,
tu debess zizli iedevi mums rokā.
22 Mēs tie, kam celt būs patiesības ēku.
Lūk, dvēseles! Kā atvarā tās griezās,
tās smagi maksāja par katru grēku.
25 Tās savāktas šeit bija masās biezās,
tur divi bari viens pret otru kauca;
šīs skaņas tā kā asmens ausīs griezās.
28 Un atvars mūžīgais tos kopā jauca.
«Kam mantu izšķērdē?» - «Kam mantu taupi?»
tā, cits ar citu cīnoties, tie sauca.
31 «Tu, naudu izsviezdams, pats sevi laupi,»
tā teica viens. Tam otrs atbildēja:
«Ar naudu noklājies tu kā ar kraupi.»
34 Un tad no jauna viņi lāstus lēja,
kad loka vidū atgriezušies bija;
tos klausoties, man seja nobālēja.
37 Es teicu: «Meistar, lāstus šos, kas lija,
vai tos gan izsaukt spēja baznīcļaudis,
vai skopums viņus aklus padarīja?»
40 Viņš atbildēja: Katrs no tiem skaudis
ir cita mantu prāts tiem šķībs ir kļuvis,
un taisnais mērs ir viņos allaž snaudis.
43 Neviens no tiem nav skaidrību sev guvis;
kad nonākuši tie ir cīņu vietā,
tad redzam mēs cik viņu gars ir puvis.
46 Līst Dieva svētība tiem caurā sietā,
tie bija pāvesti un kardināli,
tiem skopums prātu neļāva likt lietā.»
49 Es teicu: «Meistar, nav tie mūsu brāļi,
man šķiet, tiem naida asaras pār vaigiem
kā ūdeņi tek netīri un sāļi.»
52 Viņš atteica: «Starp dzīves lokiem zaigiem
tie melni kļuva, dzīvi nepazīstot;
nu ellē viņi svaidās lāstiem baigiem.
55 No kapa celsies tie, cits citu nīstot/
būs vieni dūres cieši sažņauguši,
bet otrus redzēsim, bez matiem klīstot.
58 Tie tikai ļaunu darīt pieraduši,
caur dzīvi gājuši tie ķīvēdamies
un tādēļ šajā vietā nonākuši,
61 kur mūžus aizvada tie lādēdamies,
kad Fortūna tiem katru laimi liedza;
cits citam matos krīt tie ķildodamies;
64 un tādēļ tie tik mežonīgi kliedza,
ka katru stundu, saules apspīdēto,
tiem liktens laupīja, bet citiem sniedza.»
67 «Jel stāsti par šo dievi izredzēto,»
es teicu tam, «par Fortūnu man stāsti,
kas piešķir laimi, prātam neiespēto!»
70 Viņš atteica: «To neskar ļaužu lāsti.
Cik maz tu zini par šo būtni cēlo!
No viņas rokām nāk mums laimes glāsti.
73 Dievs augstībā, kas visus taisnos žēlo,
pār pasauli kas cēlis debess jumu,
lai malu malās viņa uguns kvēlo,
76 ir visiem savas gaismas spulgojumu
pēc taisnības un tiesas izdalījis:
lai cildinām šo viņa vēlējumu!
79 Viņš pārzinātāju ir izraudzījis,
kas tukšās dāvanas ar pilnām mītu;
par vadoni viņš to ir izvirzījis,
82 lai vienus paceltus mēs ieraudzītu
un citus tvīkstošus, jo viņa dotu
mums likumību, noslēpumā tītu.
85 Mēs viņu redzam cēli vainagotu,
ir viņa tā, kas tiesu spriež un gādā
par savu valstību kā spožu rotu.
88 Kad ļaudis nelaimīgi - savā ādā,
tad viņa steidzas dalīt savas balvas;
tās gūt būs tam, kas savā druvā strādā.
91 Ir viņa ņēmusi uz savas galvas
tik smagu krustu - lai par to tai slava!
jo daudzi plūcas tā, ka put tiem spalvas.
94 Bet viņu nespēj nospiest lāstu krava,
ar citām pirmbūtnēm tā priekus dala
un ratu griež, kam apstāšanās nava.
97 Nu mūsu priekšā lielo baiļu mala;
jau katra zvaigzne grimst, kas augšup kāpa,
jo viņu gaitai mūžam nava gala.
100 Lai mirdz mums Dieva gudrība kā lāpa!
Mums avots jāaizsniedz, kas tek caur grāvi,
bet tajā veldzi negūs tie, kam slāpa.
103 Sis ūdens netīrais, pie kura stāvi,
kur viļņi duļķaini mūs tālāk vada,
trenc tos, kas dusmās guvuši sev nāvi. jv J v
106 Tie naidā dzīvojuši gads pēc gada,
nu tie ir Stiksas purvā nonākuši,
kas bezcerīgas ciešanas tiem rada.»
109 Tad redzēju, kā, dūņām aplipuši,
tur kaili ļaudis pacēlās un grima,
ikkatru cini tvarstot izmisuši.
112 Bet velti viņos vēlēšanās dzima
uz augšu tikt un sasniegt zemi cietu,
kaut pērties, spārdīties tie nenorima.
115 Mans meistars sacīja: «Tie drošu vietu,
kur pastāvēt, nekad vairs neatradīs,
tie maitājuši katru labu lietu.
118 Tie savu mūžību šais dūņās vadīs
un mūžam ņudzēs, smagi nopūzdamies,
un savās dusmās citiem zvels un badīs.
121 Tie saka, savos dubļos vārtīdamies:
- Mēs tumši bijām saldā saules gaisā,
mēs dusmu elpu dvesām nerimdamies:
124 Nu mokāmies mēs purva peklē baisā. -»
Šīs žēlabas tiem rīklēs gārguļoja,
tie smaka dūņās, it kā bāzti maisā.
127 Tā smagā dvaka, kas tos apriņķoja,
mums lika projām doties pa šo gravu,
kas it kā milzu arku izveidoja.
130 Un tā mēs turpinājām ceļu savu
! Vārdi, kas nav nevienā valodā: tos izdomājis Dante, lai raksturotu dēmonu
valodu.
>6 Skopuļi, kas nekad nav atvēruši dūres, lai atdotu.
>7 Izšķērdētāji: izšķērdēt visu, līdz paliek bez matiem (fi.no a restar senza capelli)
ir itāļu valodas idiomātisks teiciens.
>2 Romiešu likteņa un laimes, veiksmes dieviete.
>5 Ar eņģeļiem.
>6 Likteņa mainīguma simbols.
>8 Kad abi dzejnieki devās ceļā, zvaigznes cēlās no austrumiem pret debess vidu.
Tagad tās sāk nolaisties pret rietumiem, tātad pagājusi ir pusnakts.
07 Sk. E. III, 78.