1 Man parādījās spārniem atplestiem
tā skaistā aina, kurā, prieka skārta,
ik dvēsle ļāvās saldiem glāstiem.
4 Man rādījās ikviena - rubīnsārta;
tām pāri kvēli saules stari lija;
man acis žilba kā no spoža sārta.
7 To, kas tur redzams, kas tur dzirdams bija,
to neizteiks ne balss, ne spalva jūsu,
to neaptvers nekad pat fantāzija;
10 tos zvanus nespēj apklāt laiks ar rūsu:
es dzirdēju tur skanam «es» un «mani»,
kur citkārt mēdzam sacīt «mēs» un «mūsu».
13 Viņš iesāka: «Starp taisnajiem tu mani
šeit skati, kur tas Kungs man slavu dedz,
kur mūžam skan man paradīzes zvani;
16 uz zemes piemiņa man pīšļus sedz,
tur ļaudis viltīgi ik mīļu dienu
to cildina, bet mani nesaredz.»
19 No daudzām oglēm jūt tā kvēli vienu,
kā šeit no daudzām mīlestībām nāca
viens zvans, man sirdī liedamies arvienu.
22 Mans gars tad visus prātus kopā vāca;
es teicu: «O, jūs mūžu priecas ziedi!
Lai jūsu smarža kopīgā man māca
25 aiz sevis atstāt smaržojošu sliedi,
no lielās gavēšanas pestījoties,
lai mani nemoka vairs bada biedi!
28 Ja debess spogulī var spoguļoties
tā Kunga taisnība, tad jūsējā
varbūt es arī varu ielūkoties.
31 Jūs zināt, kā es esmu pratis klusumā
ar uzmanību klausīties, jūs zināt,
kā gavējis es šaubu melnumā.»
34 Kā vanags, kuru mednieks aizlidināt
grib gaisā, noņemdams tam acu autu,
sāk galvu grozīt, spārnus savēcināt,
37 šis vīrs ar skatienu, pie manis kļautu,
uz augšu cēla roku cienījamo,
lai mani Dieva žēlastībai ļautu.
40 Viņš teica: «Tam, kurš visu kārtojamo
ir sakārtojis likumpantos svētos,
no redzamā kurš šķīris neredzamo,
43 tam vajadzēja spēkus visur sētos
tā atraisīt, lai viņa dzīvais vārds
vairs bezgalības laukos nemitētos.
46 Tam, kura lepnums dārdēja kā skārds,
kurš pirmais bij starp visiem radījumiem,
tas krita, Dieva taisnīguma skārts;
49 un tā nu sīkākajiem veidojumiem
lemts traukiem būt, kas visu labo nestu,
kurš sevi mēro saviem mērījumiem.
52 Ik mūsu skats, kas radīts ir, lai vestu
pie gaismas mūsu aptverošo prātu
un pāri tam lai staru tīklu plestu,
55 nav spējīgs tikt tām debess lietām klātu,
to bezgalīgais mirdzums dzen un vajā,
tas sevi jūt ik brīdi stādinātu.
58 Un tādēļ taisnīgumā mūžīgajā
tas skats, kas jūsu pasaulei slīd pāri,
to tver kā jūru acs un pazūd tajā;
61 no krasta spēj tas aptvert visu āri
līdz pašam apvārsnim, bet jūras dzīlēs
tas apslēpto spēj apjaust gaužām vāri.
64 Kam tumsa nāk, tas gaismu neizzīlēs,
to tikai biezējoša krēsla laiza,
tas paliks savā indē, miesas spīlēs.
67 Nu tev ir atvērta tā tumsas aiza,
kas aizslēpa tev taisnīgumu dzīvo,
nu atkrīt jautājums, kas tevi graiza;
70 tu sacīji: - Ja Indijā kāds dzīvo,
tad nav tur, kas par Kristu viņam stāsta
un garu tam no neticības brīvo;
73 bet viss no viņa labo darbu klāsta,
viss, ko viņš veicis, cik vien labi spēdams,
ir piepildīts un brīvs no grēku lāsta.
76 Mirst nekristīts viņš, Dievam neticēdams:
kur ir tā taisnība, kas viņu tiesā?
vai grēkojis viņš, labus darbus sēdams? -
79 Kas esi tu, kas, tērpts vēl savā miesā,
jau nāc, lai patiesības graudus vāktu,
ja skats tev vērsts ir taisnībā tik liesā?
82 Tas, kas pie manis smalki runāt nāktu,
ja Svētā Vēsts tam būtu apklususi,
tas šaubīties par brīnumu drīz sāktu.
85 Jūs, lopi, redzat tikai vienu pusi!
Tā pirmā griba, kas ir laba pati,
no sevis it nekad nav atgājusi.
88 Ja tu tai visu labo līdzās stati,
tā nepieņem, ko pati radījusi,
tā starodama visu atdod pati.»
91 Kā stārķis riņķo vēl virs ligzdas klusi,
kad savus bērneļus viņš pabarojis
un tie vēl noraugās uz viņa pusi,
94 tāds bij, šo patiesību izskaidrojis,
šis svētais tēls starp visiem mūžīgajiem,
un tāds es biju viņu uzlūkojis.
97 «Kā dziesmā šai, kas skan pār debess klajiem,
tev nesaprotama tās skaņu dima,
tāds spriedums mūžīgais ir mirstīgajiem.»
100 Tad Svētā Gara liesmu kvēle rima
vēl reiz tai zīmē dižajā, caur kuru
pret romiešiem it visur cieņa dzima,
103 un teica viņš: «Šī ir tā sfēra, kuru
nav sasniedzis neviens, kas neredz Kristu:
es viņa vārdu tavā priekšā turu.
106 Bet redzi: daudzi saukā - Kristu, Kristu! -,
tie tiesas dienā būs tam mazāk tuvu
kā tie, kas nava pazinuši Kristu;
109 tie kristieši, kas nekopj Dieva druvu,
tie kādreiz tiks no mora nolādēti:
tā ir tā mācība, ko šeit es guvu.
112 Nav jūsu valdnieki nebūt tik svēti:
ir viņu grēki visi pierakstīti;
lāsts viņiem, ja tie netaps izdeldēti!
115 Ir slavas vārdi Albrehtam gan vīti,
bet darbi tie, caur kuriem Prāga gruva,
tie drīzi tiks no Dieva pamanīti.
118 Par bēdām Parīzei tā nauda kļuva,
ko viltojis tas vīrs ar nelietību,
tas, kurš no kuiļa ilkņa nāvi guva:
121 to redzēs Dievs, tāpat kā augstprātību,
caur kuru skots un anglis kļuva traki
un apslēpt nespēja vairs negantību.
124 Un ko gan lai par spānieti tu saki
un mīksto baudītāju bohēmieti,
kas allaž pilni bija tā kā maki?
127 Tur redzēsi tu jeruzalemieti,
kam labie darbi tikai vārgi staro,
bet tūkstoš grēku tura viņu cieti.
130 Tu redzēsi, kā nelietība garo
tam vīram, kas pār ugunssalu valda,
kur Anhīss beidza savu mūžu garo;
133 viņš savus burtus īsina un skalda,
lai mazā telpā daudz ko uzrakstītu,
bet netiek vaļā viņš no grēku malda.
136 Tā brāli redzēsi un brāļa svītu
un veco bārdu: abi pūlējušies,
lai divus kroņus dubļiem aptašķītu.
139 Bij Akons, Dionisijs kundzējušies,
nu kaunā redzi tos, kā Urosiju,
par ļaunu zīmogi kam rādījušies.
142 Lai slavējam mēs tādēļ Ungāriju,
kas neļauj ilgāk sev vairs darīt pāri,
un Navarru ar stipro kalnu viju!
145 Cik skaļas žēlas pilda visu āri
no Famagostas līdz pat Nikozijai,
kas izcieš valdinieka posta kāri!
148 Drīz jātrūkst būs tā grēka darbu dzijai.»
46-48 Lucifers (E. XXXIV, 20).
83 Evaņģēlijs.
101-102 Ērgļa zīmē.
116 Austrijas Albrehta nopostīja Prāgu 1304. r.
119-120 Filips Skaistais, kas mira medībās 1314. g.
122-123 Skotijas karalis Roberts un Anglijas karalis Eduards, kas abi karoja savA starpā.
124 Kastīlijas Ferdinandu.
125 Bohēmijas Venceslavu.
127 Kārli II, Neapoles un Jeruzalemes karali.
131 Federiko II, Sicīlijas karalim (Š. VII, 116); Sicīlija saukta ugunssala sava vulkāna
dēļ.
132 Eneja tēvs, kas, kā stāsta Vergilijs «Eneīdā», miris Sicīlijā ceļā no Trojas uz
Itāliju.
136 Aragonas karali Jēkabu II, Federiko II brāli, kas valdīja no 1291. līdz 1327. g.
137 Federika tēvocis Jēkabs, Majorkas karalis, kas valdīja no 1262. līdz 1311. g.
139 Akons Gambalunga - Norvēģijas karalis. Dionisijs Agrikola - Portugāles karalis.
140 Stefanu Urosiju, Venēcijas monētu viltotāju.
143 No 1301. līdz 1342. g. Ungārijā valdīja Kārlis Roberts.
144 Pret draudošo franču jūgu Navarru sargāja Pireneji.
146 Pilsēta Kipras salā.
147 Anrī II Luziņans.