1 Kad tā, kas visu zemi gaišu dara,
iio mūsu hemisferas nolaižas
un visās malās izgaist dienas vara,
4 vien debesis no viņas aizdegas
un pēcāk zaigo vizmā klusinātā,
kur daudzās gaismās viena spulgojas.
7 Šī debess pārvērtība bij man prātā,
kad svētlaimīgais beidzot apklusa
pēc visa tiku tikām pārrunātā;
10 jo dzīvās gaismas dziedāt iesāka,
vēl spožāk mirdzēdamas, taču baidos,
ka nespēs to vairs uzburt atmiņa.
13 Ak mīlestība, tu, kas tērpies smaidos!
Kad svētas domas flautās iedveš garu,
kā dedz tu dievišķīgos skaņu klaidos!
16 Kad klusums bija jau caur zvaigžņu baru,
kas sesto gaismu spoži apzaigoja,
pār eņģeļzvaniem pletis savu varu,
19 man izlikās, ka upe burbuļoja,
pār akmeņ akmeņiem kas lejup skrēja
un viļņu pārmērībā mutuļoja.
22 Kā atskan stabule no elpas vēja,
kad skaņas ārā izplūst tai no gala,
vai cītara no pieskāriena spēja,
25 tā tagad it kā strauts pēc ziemas sala,
kad ārā ticis tas no ledus kapa,
no ērgļa kakla vilnīja šī čala.
28 No knābja nākot, balss par vārdiem tapa,
tie dziļi domās bij man jāiesver,
līdz pilna pierakstīta bij sirds lapa.
31 «Tā daļa manī, kura sauli tver,»
viņš runāt sāka, «ērgļos mirstīgajos,
nu ciešam skatam plakstus vaļā ver;
34 jo staros, mani izveidojušajos,
kas prātus šaudīgus dzeļ kā ar iesmu,
man acis spulgo pašos kvēlākajos.
37 Tas, kuram skatos gaisma deg ar liesmu,
tas, kurš ar šķirstu reiz pa ciemiem gāja,
kurš dziedājis ir Svētā Gara dziesmu,
40 Tas īsto vērtību nu uzzināja:
par dziesmām vairāk tas, ko nodomājis
viņš bij, tam mūžos slavu sagādāja.
43 Ir piecu loks man skropstu darinājis
virs acs; tas, kuru knābim tuvāk skati,
kurš dēla atraitni reiz mierinājis,
46 zin īsto vērtību, ko dzīve pati
tam sniegusi gan šeit, gan pasaulē,
kur nost no Kristus noved ceļi plati.
49 Un tas, kas lokam pašā virsotnē,
kam Dievs vēl dzīvot ļāva viņa vainās,
lai grēkus nožēlo viņš dvēselē,
52 zin īsto vērtību: ka neizmainās
tas spriedums mūžīgais, kad šodiena
caur lūgsnu spulgojusies rīta ainās.
55 Un tālāk - tas, kas grieķos pārgāja, -
tā nodoms labais nesa augli sliktu,
kad dievganam viņš Romu atdeva, -
58 zin īsto vērtību, lai nepaliktu
no labā ļaunais vien: maz vajaga,
lai pasaule šī izpostīta tiktu.
61 Un tas, kurš stāv pie loka lejgala,
kurš Vilhelms bij, pēc kura pilnu sieku
ar asrām tauta bēdās pildīja,
64 zin īsti viņš, ka taisnu valdinieku
mīl debesis; tās dāvājušas bija
daudz mirdzuma tam dzīvē un daudz prieku.
67 Vai iztēloties var gan fantāzija,
kas tik daudz ceļu rāda, taisnu, šķību,
ka piektā gaisma Trojas Rifejs bija?
70 Viņš zin, ka dievišķīgo žēlastību
tāds nepazīst, kas, Dievu slavinādams,
nav ieraudzījis Dieva patiesību.»
73 Kā cīrulis skrien gaisā trallinādams
un klust tik tad, kad pienāk vakars vēls,
pār zemi salda miera krēslu klādams,
76 tāds šķita man šis mūžu priecas tēls,
kurš visu vērš par tādu, kāds tas ira,
ko vien tik ierauga tā skatiens kvēls.
79 Bet bij man šaubas vēl kā rūgta dzira,
kā krāsa, kura stiklam pāri klāta;
un neviļus man vārdi paši bira,
82 kad acu priekšā spozmes mirdzināta
man parādījās aina. «Ko es redzu?»
es jautāju; jo prāts bij kā bez sāta.
85 Un vērodams, kā savu sirdi dedzu
es zinātalkā, manas šaubas gainot,
šis svētais tēls man atbildēja: «Redzu,
88 ka rādot vien, man visu neatainot:
tu tici! kaut vēl daudz ko nesaproti;
bet tādēļ negribu es tevi vainot.
91 Ir iespaidojis tevi vārds tik ļoti,
ka neredzi aiz tā tu pirmbūtību:
no tās tev tikai iedīgļi ir doti.
94 Pat debess valstība cieš vardarbību
no dzīvās cerības un mīlas kvēlās,
kas uzveic pašu dievišķīgo gribu;
97 tā nemirkst asinīs un neļimst žēlās,
tā viņu veic, jo pati grib būt veikta,
un veikta veic aiz labestības cēlās.
100 Tev pierē guļ vēl doma neizteikta:
kā pirmā dzīve šeit un piektā tika?
Tev viņu dvēsele šķiet nepabeigta.
103 Tās abas pagāniskas nepalika,
tās Kristus ticībā no miesām cēlās,
šo ticību pie Kristus kājām lika -
106 tā bij tām vesela un nesašķēlās:
no elles atgriezdamās, cēlās viena,
un žēlastībā cerību tā smēlās,
109 to dzīvo cerību, ka ausīs diena,
kad lūgšana to augšup nesīs spēja
un atkāpsies tās priekšā elles siena.
112 Šī dvēsele, ko Dievs pats izredzēja,
uz kādu brīdi atkal tērpās miesā
un ticēja tam, kurš tai līdzēt spēja;
115 un nekrita tās mīla zemē liesā:
pēc otrās nāves dvēsele šī nāca
pie kājām tam, kas visus dzīvos tiesā.
118 Bet otrai žēlastības avots šļāca
jau pirmā vilnī mūžu dzīvošanu,
jo vienuviet tā savu mīlu vāca:
121 uz Taisnību un Dievam kalpošanu,
un Dievs no žēlastības žēlastībā
tai vēstīja par dvēsles pestīšanu:
124 un tā tai ticēt sāka paļāvībā
un necieta vairs pagānisma smaku
un rāja tos, kas grima izvirtībā.
127 Trīs svētās donnas stāvēja tai blaku,
tās, ko tu redzēji pie labā rata,
tās vaļā vēra tai to svēto aku.
130 Ak, liktenība, cik tu no tā skata
gan tālu savu sakni paslēpusi,
kurš lietu pirmcēloni nesaskata!
133 Jūs, mirstīgie, ko tumsa ietinusi,
no aša sprieduma jel atturieties!
Pat mēs daudz nezinām un stāvam klusi.
136 Šai nezināšanā ir saldi slieties:
ir Dieva griba arī mūsu griba,
un mūsu dvēselēs tā nebeidz lieties.»
139 Un tā šis dievišķīgais tēls kā ziba
man apskaidroja manu īso skatu:
gan maigs bij viņa vārds, bet ass kā stiba.
142 Kā krietns ģitārists, kas ne par matu
no krietna dziedātāja neatpaliek,
kurš dziesmu uzņēmis ar vilni platu,
145 tā jutu es, kā manā prātā paliek
tās abas gaismas skanošas kā dziesmas,
ko dziesmu teicējs jaukās skaņās saliek;
148 un maigos vārdos plīvoja to liesmas.
6 Senatnē uzskatīja, ka zvaigznēs atspoguļojas saules gaisma.
17 Jupiteru.
38-39 Dāvids, Izraēlas valdnieks, kurš, kā sacīts bībelē, nogādājis Derības šķirstu Jeruzalemē.
«Paradīze» XX
5 Trojāns (Š. X, 75).
0-51 Bībeliskais jūdu ķēniņš Ecekiels, kam dievs atļāvis nodzīvot 50 gadu ilgāk, lai viņš varētu kvēlāk nožēlot savus grēkus.
5-57 Romas ķeizars Konstantīns Lielais (E. XIX, 115), kas pārcēla impērijas sēdekli uz Bizantiju, atdodams Romu pāvestam.
2 Sicīlijas karalis, saukts Labais, pēc kura nāves raudājusi viņa tauta, Kārļa II un Fridriha II apspiesta.
20
9 Viens no Trojas aizstāvjiem, ko Vergilijs nosaucis par vistaisnāko trojieti.