1 Jau manas donnas sejai pievērsušās
bij manas acis līdz ar manu garu,
no citiem mērķiem tās bij novērsušās;
4 un viņa nesmaidīja: «Kā es varu
gan smaidīt?» viņa teica, «pelnos birsi
tu tā kā Semele, ja es to daru;
7 no gaismas gaismu tu vairs neatšķirsi,
ja manā skaistumpilnībā tu vērsies,
un tā kā zibens pāršķelts koks tu mirsi;
10 tev acu skats pa mūžu pili pērsies,
līdz dzisīs tas, un manā mirdzēšanā
tu sadegsi, no manis nenovērsies.
13 Zem Lauvas krūtīm Lauvas kvēlošanā
mēs esam septītajā gaismas lokā,
kam līdzi aug mans skaistums mirdzā manā.
16 Prom acis vērs šai gaismas jūras mokā
un ietver savos spoguļos to tēlu,
kas šajā spogulī tev dosies rokā!»
19 Kurš saprast spēj, ar kādu degsmi kvēlu
es ganījos tai sejā atdevīgi,
kas mirdzēja ar starojumu cēlu,
22 tas arī sapratīs, cik labprātīgi
es debess pavadonei paklausīju,
un manam solim sekos iejūtīgi.
25 Pie debess kristālu es ieraudzīju,
kas vārdus guva no tā valdītāja,
kurš veica ļaunumu caur laiku miju
28 un zelta starus zemei pāri klāja;
aiz tā uz augšu garas kāpnes slējās,
kas manu skatu augšup aicināja.
31 Pa kāpieniem uz leju gaisma lējās,
pa visu debess telpu starojoties,
un kopā liedējās, un izkliedējās.
34 Un tā kā vārnas, dienai iesākoties,
sāk cilāties, lai spārnus iesildītu
un varētu tad atkal tālāk doties;
37 jau vienas aizlido, lai ligzdu vītu,
bet citas gaida vēl, kad ausīs diena,
un apkārt riņķo, lai to sagaidītu;
40 tā dzirksteļoja gaismiņa ikviena
un citu pulkā kļuva saredzama,
kad nonāca pie kāda pakāpiena.
43 Vistuvākā, šai vietā palikdama,
tik skaidra kļuva, ka es domās teicu:
«Es redzu, nāc tu, mīlu vēstīdama.»
46 Bet tā, ko es kā pavēlnieci sveicu,
tā klusēja un pauda apņemšanos,
un tā es savus vārdus neizteicu.
49 Tad viņa, pavērdamās skatos manos
un redzēdama manu klusēšanu,
man teica: «Raisi savu vēlēšanos!»
52 Tad sāku es: «Es necienīgs, to manu,
lai tavu atbildi es uzklausītu;
bet viņas dēļ, kas raisa vēlmi manu,
55 es tevi uzrunāju, staros tītu,
tu, svētais, teic man iemeslu, kas ļāvis
lai tevi es tik tuvu ieraudzītu;
58 un teic, pirms ceļam kājas esmu āvis,
kam neskan paradīzes simfonija,
kāds spēks to šeit ir klusēšanai kļāvis.»
61 «Tev dzirde mirstīga,» viņš atsacīja,
«tāpat kā skats, tādēļ šeit klusēt nākas,
jo arī Beatriče nesmaidīja.
64 Es nācis šurp no gaismas varenākas
pa kāpnēm svētajām tev darīt prieku,
tev vēsti nest no mūža gaismas bākas:
67 ne mīlā lielākā es iedegts tieku:
deg citās tāda pati mīlestība,
nes katra liesma to ar pilnu sieku;
70 nē, kalpot liek mums augstā žēlastība
tam padomam, pār pasauli kas valda,
to pildīt mums ir vienmēr gatavība.»
73 «Es redzu, svētā gaisma, cik ir salda
jums sekošana prātam mūžīgajam,»
es sacīju, «cik brīvi jūs no malda;
76 bet palīdzi man prātam neskaidrajam:
kā gan tu viena tiki izraudzīta
starp citām uzdevumam dievišķajam.»
79 Un, pirms šī runa bija izsacīta,
ap vidu apkārt gaisma griezties sāka
kā ātra dzirnaviņa, vēja dzīta;
82 man atteica šī mīlestības bāka:
«Tā - gaisma dievišķā, kas manī laužas
kā stars zem manas pašas gaismas vāka,
85 un viņas spēks, kas manā redzē aužas,
tik ļoti mani paceļ, ka es redzu
visaugsto būtību, kas tajā paužas.
88 No viņas līksme nāk, ko sevī dedzu,
un iedegas no mana skata kvēla
tas liesmas gaišums, ko vairs neaizsedzu;
91 bet dvēseli, kas debesīs mīt cēla,
to serafu, kas acīm Dievā veras,
to neskar tava vēlēšanās kvēla;
94 un tādēļ dziļā bezdibenī tveras
tas mūžu lēmums; tici man patiesi:
tas skatam pasaulīgam neatveras.
97 Kad mirstīgajā pasaulē tu iesi,
tad saki to, neviens lai neuzdrīkstas
ar acīm mirstīgām sveikt debess viesi.
100 Tas prāts, kas šeitan kvēlo, zemē tvīkst tas
un dūmos kvēpst; lai no tiem laukā kļūtu,
ir jāizlien no miesas čaulas sīkstas.»
103 Un tad es, pārpilns pazemīgu jūtu,
vairs netiecos, lai prāts ko vairāk smeļas,
un tikai jautāju, kas viņš tāds būtu.
106 «Starp diviem Itālijas krastiem ceļas
no tavas tēvijas netālu klintis,
un šajās klintīs pērkons mīkstāk veļas;
109 pie Katrijas tur ticīgajo ģintis
pirms gadiem klosteri reiz dibināja,
kur Dieva vārdu dzird, ne māņu zintis.»
112 Tā teica viņš, un tad viņš turpināja:
«Tev stāstīšu bez vārda nepatiesa:
tur mani Dieva gars tā spēcināja,
115 ka aizdars bij man olīveļļa liesa,
ka viegli panesu es svelmi, salu,
jo svētas domas ticību man viesa.
118 Par klosteri šo skumjas domas dalu:
tam lemts bij debesis vērst auglīgas,
bet tagad tajā viss jau iet uz galu.
121 Es biju Petrus Damiāns, bet tas
nav vienīgais mans vārds: man ļāva saukties
par Pekatoru tur pie Adrijas.
124 Pēc cepures tās netika man traukties,
ko nes pēc nelieša vēl lielāks maita;
un drīz jau manām dienām nācās raukties.
127 Reiz Svētā Gara kalpiem nebij skaita,
kas izdēdējuši un basām kājām
sev maizi lūdza: diža bij tiem gaita.
130 Bet tagad tie, kas iet uz Dieva mājām,
tie gani modernie grib, lai tos cilā,
jo smagās pakaļas tiem ir par vājām.
133 Mēs tādā veramies kā malkas šķilā:
nekad mums tāda dvēsle nebūs tuva;
Dievs, pestī mūs no brīnuma šī zilā!»
136 Caur viņa balsi katra liesma guva
sev grāciju kā daiļa dejotāja,
ar katru apli skaistākas tās kļuva.
139 Ap viņu nāca tās un apkārt stāja
un palaida tad kliedzienu tik spēju,
ka man no satraukuma sirds vai stāja:
142 Šo kliedzienu es izprast nevarēju.
; Sk. E. XXX, 3.
?8 Planēta Saturns, kuram valdot zemē bijis zelta laikmets.
107 Apenīni.
109 Kalns netālu no Gubio.
21 Teologs, dzimis pie Adrijas, Ravennā, 1007. g., 1037. g. kļuva par mūku, 1058. g.
tika iecelts par Ostijas kardinālu un bīskapu; miris Faencā 1072. g.
123 Peccator (lat.) - grēcinieks.
[24 Kardināla cepure, no kuras Damiāns atteicās jau pēc diviem gadiem.