1 Es cīnījos ar savu pārsteigumu
un tad pie savas pavadones tvēros
kā bērns, kas bailēs meklē patvērumu;
4 kā mātē glābējā es viņā vēros:
tu māte man, tu drošību man nesi!
pie viņas balss kā upē slīcējs ķēros;
7 un viņa teica: «Debesīs tu esi.
Vai nezini, ka visa debess svēta,
un svēts tavs čuksts, ko izbrīnā tu dvesi?
10 Ja tev jau tagad sirds ir izbiedēta,
ko gan tu teiktu, ja es pasmaidītu,
ja skanētu tev dziesma nedzirdēta?
13 Ja to, kas kliedzienā, tu samanītu,
tai lūgšanā, kas lido elpā plašā,
tu mūžu atriebību iepazītu.
16 Jo debess zobens negriež steigā ašā
nedz lēnām, kā tu ilgojies vai baidies:
viss viņa mērs ir ielikts viņā pašā.
19 Bet tagad līdz man citās sfērās laidies;
tu ieraudzīsi daudzus cēlus garus,
tiem seko līdz, no viņiem neatlaidies!»
22 Un tad es ieraudzīju lielus barus,
tur simtiem sfēru nāca skatos manos
un atspulgoja brīnumskaistus starus.
25 Es stāvēju kā tāds, kas ilgošanos
spiež sevī atpakaļ un nemēģina
ne vārda jautāt saldu jausmu zvanos.
28 Tad krāšņa pērle, ko viskvēlāk tina
spožs vainags tā kā ausmas stari rītu
drīz manas mulsas tīklu vaļā pina.
31 Tā sacīja man: «Ja tu ieraudzītu
to žēlsirdību, kura mūsos kvēlo,
tu savu vēlēšanos izsacītu;
34 bet lai tu savās gaidās nenovēlo
visaugsto mērķi, atbildi tev došu
tai domai, kura virzīta uz cēlo.
37 Tas kalns, pie kura paceļamies košu
Kasīno redzi, savā laikā devis
tas maldīgajiem patvērumu drošu;
40 es Kristus vārdā nežēloju sevis,
es sludināju viņa patiesību,
tās vārdā tagad griežos es pie tevis;
43 es iemantojis tādu žēlastību,
ka pestījis es ļaudis nolādētus
un apkarojis ļauno elkdievību.
46 Šeit ieraugi tu garus izredzētus,
tie bija cilvēki, nu skar tos kvēle,
kas puķes dzemdina un augļus svētus.
49 Šeit redzi Romualdo, kura mēle
nekad nav melojusi, daždažādi
šeit brāļi mīt, kam Dieva vārds nav spēle.»
52 Es viņam teicu: «Jūtas, ko man rādi,
ar mani runādams caur mīlestību,
ka nespēju es klusēt vairs nekādi,
55 tā atvērušas manu uzticību,
ka tā kā roze saulei pretī raisās.
Teic man, vai pelnu es to žēlastību,
58 kas svētajiem kā ziedi pāri kaisās?
Vai redzēšu es skaidru tavu tēlu?
Kā man šim redzējumam jāsataisās?»
61 Viņš teica: «Brāli, tavu vēlmi cēlu
Dievs pipildīs tik sfērā pēdīgajā,
un arī manu ilgošanos kvēlu:
64 ikkatra vēlme pildīta tiek tajā,
ikkatrai lietai tur ir vieta sava,
ir katra daļa vietā nolemtajā,
67 jo nav tur telpas, arī polu nava;
turp stiepjas kāpnes tā kā gara vija,
un tādēļ galu neredz acs tam tava.
70 Līdz vietai tai to Jēkabs saskatīja,
turp savu daļu augšējo tās slēja,
uz kuras eņģeļus viņš ieraudzīja.
73 Bet vai man to tev stāstīt vajadzēja?
Kam kavēties pie sabrukušiem tiltiem?
Jo pastāvēt mans dievnams nevarēja.
76 Ir zudis klosteris, un ļaudīm viltiem
bij jāatstāj šī laupītāju ala,
kur maisi pildās samaitātiem miltiem.
79 Tur augļošanai negantai nav gala,
tur viegli pārdod sirdsapziņu lētu,
ar zagtām mantām pildās katra mala.
82 Bet ļaudis tie, kas baznīcu tur svētu,
ir tie, kas Dievu lūdz dēļ viņa paša
un nevis sev kaut ko lai diedelētu.
85 Ir ļaudīm sirdsapziņa pārāk plaša,
no prāta visa gudrība tiem smelta,
bet nepalīdz tiem rosīšanās knaša.
88 Ne sudraba bij Pēterim, ne zelta;
ar lūgšanām, ar gavēšanām sāku,
ar pazemību bij šī ēka celta.
91 Ja vērosi tu katru viltus māku
un meklēsi, kur tā ir novedusi,
ciet aizkritušu redzēsi tu vāku.
94 Reiz Jordana bij straumi pavērsusi
uz augšu; Dievs kad grib, tad bēg pat jūra;
jums nav vēl viņa stunda atnākusi.»
97 Šie vārdi nāca kā no pilna pūra;
tad augšup cēlās viņš ar savu baru
un mirdzumu daudz spožāku vēl kūra.
100 Un jaukā donna cēla manu garu,
lai uzveicu es savu vājo dabu
un pakaļ doties tiem pa kāpnēm varu;
103 un es, kas biju sastindzis par stabu,
nu spārnos pacēlos ar aizgrābtību
tās donnas dēļ, kas vēlēja man labu.
106 Ja skatīt lemts man būs to varenību,
dēļ kuras es par saviem grēkiem raudu,
pa krūtīm sizdams sev ar izmisību,
109 tu, lasītāj, pat ne par kādu naudu
to līksmi neiemantotu, ar kādu
es Dvīņu zīmē iemetos ar jaudu.
112 Ak, zvaigznes mirdzošās, man spēku šādu
gars mozdamies no jūsu gaismas smēlās,
un tagad dāvanu šo viesiem rādu;
115 ar jums man dzima un ar jums man cēlās
tā gaisma - māte dzīvei mirstīgajai,
kad pirmie vārdi man pār lūpām vēlās;
118 paldies tai žēlastībai mūžīgajai,
kas ļāva ieiet man šai augstā ratā
un rosmi deva dvēslei laimīgajai!
121 Jūs godbijību lasāt manā skatā,
•un sirdī jāviļņo man pateicībai,
ka varu augšup doties solī platā.
124 «Tik tuvu pēdējai tu svētlaimībai,
pa ceļu ejot, kuru abi gājām,
ka acīs jāatmirdz tev sirdsskaidrībai.
127 Bet, pirms tu nokļūsi pie Dieva mājām,
uz leju raugies, lai tiek iepazīta
tā pasaule, ko liku tev pie kājām,
130 lai tava sirds, ar prieku piepildīta,
tam līksmojošam pulkam pretī stātu,
kam gaita debess lokos izraudzīta.»
133 Tad vēros es ar skatu asinātu
caur sfērām šīm: tā lode bij tik sīka,
ka pasmaidīju es ar gaišu prātu;
136 un Dieva priekšā mani ceļi līka:
tik viņa gudrība ir mūžam dzīva,
pie tās mums ķerties kā pie svēta rīka.
139 Un Diāna no ēnas bija brīva;
tas tagad manus maldus izkliedēja,
ka vietām gaistoša tā, vietām blīva.
142 Tās divas planētas es nemeklēju,
kad Hiperiona dēlā lūkojos
un viņa skatienu es izturēju.
145 Es Jupitera mierā gremdējos,
kas valdīja starp tēvu un starp dēlu,
un vēroju to ceļus dažādos.
148 Es redzēju ar starojumu kvēlu
tās septiņas, kas sniedzas laikiem pāri
un lielas iet ar gaitu strauju, cēlu.
151 Un auklīti, kas mežonīgu kāri
mums raisa, redzēju: tā spoži laistās,
caur mūžiem riņķojot ar Dvīņu pāri.
154 Tad acis gremdējās man acīs skaistās.
28 San Benedeto di Norča (480-543), benediktīniešu ordeņa dibinātājs Montekāsino
37 Kairo.
38 Šai kalnā kādreiz bija uzcelts templis Apolonam.
49 San Romualdo no Ravennas (906-1027) - kamaldoliešu ordeņa dibinātājs.
70 Bībeliskais Jēkaba sapnis: viņš redzējis kāpnes ne zemes līdz debesīm, pa kurān staigājuši eņģeļi.
139 Mēness; Diāna - mēness dieve.
142 Domātas planētas Merkurs un Venēra.
143 Hiperiona dēls grieķu mītos ir Saule.
146 Starp Marsu un Saturnu.
149 Planētas.
151 Zemi.
153 Ar Dvīņu zvaigznāju.