1 Kā putns lapotnē, ko iemīlējis,
pie ligzdas sēž, pie saviem bērniņiem,
kad naktsmiers zemi miegā ieauklējis,
4 ar mīļu skatu noraugās uz tiem,
lai, pūļu nebaidīdamies, pilns spara
tos pabarotu jaukiem gardumiem,
7 un uzlaižas pirms laika vēl uz zara
un jau ar kvēlām jūtām sauli gaida,
kad g?i līs nakti jaunas dienas vara,
10 tā mana donr a stāvēja tur slaida
ar seju augšup vērstu pret to pusi,
kur saule kvēlāk savus starus raida;
13 un redzēdams, cik viņa saspringusi,
ar cerību jau vien es mierā biju -
man katra vēlme bija izzudusi.
16 Bet drīz, ko cerēju, to sagaidīju:
kad augšup pacēlu es skatu savu,
jau debesis es skaidras ieraudzīju.
19 Un Beatriče teica: «Kristus slavu
nes pulki šie, un augļus, kuri gūti
šais sfērās ir - starp tiem nav negatavu.»
22 Tā viņa kvēloja ar visu būti,
tik līksmus skatus viņa apkārt laida,
ka man to vārdos izsacīt ir grūti.
25 Kā pilnā mēnesnīcā pretī smaida
mums Trivija ar nimfām mūžīgajām
un cauri debess telpai starus raida,
28 tā redzēju virs gaismām mirdzošajām
es kādu sauli, kura iekveldēja
it visas savām liesmām kvēlojošām,
31 un caur šo dzīvo gaismu atspīdēja
man būtība tik spožā skaidrumā,
ka manas acis nest to nevarēja.
34 Ak Beatriče, dārgā, mīļotā!
Un viņa sacīja man: «Nāk no gara
mums tikums ilgu kvēlē nerimtā.
37 No tikuma nāk gudrība un vara,
kas ved uz debesīm caur centieniem
un dvēseli mums svētlaimīgu dara.»
40 Kā uguns izšķiļas no mākoņiem
un tad pret savu dabu zemē šaujas,
jo nava iespējams to turēt tiem,
43 tā prāts mans, reibdams kā virs stāvas kraujas,
no sevis bij ar spēku izlauzies,
kas domas likumiem vairs nepakļaujas.
46 «Ver vaļā acis, manī lūkojies!
Tu daudz ko pieredzējis; manu smaidu
nu panest varēsi tu it paties.»
49 Es it kā vīzijas caur domām laidu,
kā ieklausīdamies pats savā dabā,
pilns jūtu mulstošu un slēptu gaidu,
52 kad dzirdēju, ko teica mana labā;
nekad nekas to izdzēst neiespētu
no grāmatas, kas pagājību glabā.
55 Ja tagad visas mēles atskanētu,
ko Polihimnija ar pienu dzirdī,
nekādi izdziedāt tās nevarētu
58 to svēto smaidu, kas man mūžam sirdī:
tās izkalstu, to vārdos atveidojot.
Un tā, kaut sirdsapziņa mani tirdī,
61 ir lemts, ka, paradīzi attēlojot,
šai poēmai ir jāpārlec tā vaga,
pa savu ceļu tālāk aizceļojot;
64 jums jāsaprot, cik tēma šī ir smaga,
ko mirstīgais uz saviem pleciem krāvis,
un tādēļ mani pelt jums nevajaga.
67 Nav Dievs patiešām sīkai laivai ļāvis
tos viļņus šķelt, ko pāršķeļ kuģu ķīļi;
ir sirdi bailīgu viņš dzelmē rāvis.
70 «Vai tiešām mani smaidi tev tik mīļi,
ka tev nav jūtams pat to puķu smārds,
kas Kristus staros dārzā zied tik zvīļi?
73 Lūk roze, kurā dievišķīgais vārds
bij iemiesots, lūk līlijas, kas bija
tas šūpulis, kurš bij šim vārdam kārts.»
76 Sirds Beatričes vārdiem paklausīji,
bet prātam mokas bija vēl it gaužas,
kad tas ar acīm cīņu izcīnīja.
79 Kā dienā padrūmā, kas ēnām aužas,
acs pēkšņi rauga pļavu ziedošu,
kad saulstari caur mākoņspraugu laužas,
82 tā redzēju es spožu mirdzumu:
no augšas lejup lējās kvēli stari;
bet neredzēju gaismas avotu.
85 O tikums vēlīgais, kas labu dari!
Uz augšu pacēlies ar prieku tu
un manas acis plašāk vaļā dari.
88 Tās skaistās puķes vārds, ko piesaucu,
nu mani vadīja kā zvaigzne droša,
lai liesmu lielāku es ieraugu;
91 kad manās acīs atmirdzēja koša
tā zvaigzne, kuru acis skatīt slāpa,
kā debesīs, tā zemē uzvaroša,
94 no debess lejup laidās kāda lāpa;
tā apaļa kā novīts vainags bija
un, apkārt griezdamās, man pretī kāpa.
97 Vissaldākā uz zemes melodija,
lai kā ar dvēseli tā ielīksmoja,
kā migla ir pret to, kas šeit man lija
100 rio liras, kura cēli vainagoja
to safīru, ko debess apskaidrība
visspožāk un viskvēlāk atspulgoja.
103 «Es esmu eņģeliskā mīlestība,
kas apkārt riņķo miesas slēpnim cēlam,
kur iemājoja svētā patiesība;
106 es riņķošu, līdz sekosi tu dēlam,
tu debess donna, dievīgāku darot
to sfēru, kur lemts ieiet garam kvēlam.»
109 Tā zīmogojās meldija šī, skarot
ik sirdi, gaišas vēršot visas domas,
kur vārdam «Marija» būs mūžam starot.
112 Tā karaļmantija, kas visas jomas
ap mūsu pasauli sedz Dieva dvašā,
caur kuru dažādas mēs gūstam lomas,
115 tik tālu bija bezgalībā plašā,
ka acīm jāiet bij pa krauju gravai,
lai tiktu krastā zemākajā pašā;
118 tās tādēļ nespēja tikt līdz tai slavai,
kur mirdzēja tā liesma kronētā,
kas pacēlās nu sekot sēklai savai.
121 Kā bērns zīž mātes krūti laimībā,
jo pie šīs krūts tam nav nekādu briesmu,
un stiepj tai pretī rokas līksmībā,
124 tā katra gaisma stiepa savu liesmu
uz augšu; prieks tās pildīja un jūsma,
kad Marijai tās nodziedāja dziesmu.
127 Es redzēju, ka nemitas to plūsma,
«Regina coeli» dziedāja tās saldi,
un nebeidzama bija mana jūsma.
130 Ak laimes pārpilnība, kas šeit valdi!
Tie prāti nabagie lai nebeidz gaudot,
ko grēkos vilināja viņu maldi!
133 Šeit dzīvo dvēseles, to mantu baudot,
ko guvušas tās bij ar sirdi kvēlu
par to, ko zemē zaudēt nācās raudot.
136 Šeit līdz ar Marijas un Dieva dēlu
mīt augstākajā paradīzes lokā
tas vīrs, kas pilda Dieva gribu cēlu
139 un mūžu slavas atslēgas tur rokā.
12 Pret zenītu.
26 Lūna (Mēness) ar zvaigznēm.
54 No atminas.
56 Liriskās dzejas mūza.
73- 74 Dievmāte Marija.
74- 75 Apustuļi.
94 Ercenģelis Gabriels.
112-113 Pirmās kustīgās debesis, kas apņem pārējās.
119-120 Marija, ko bija kronējis Gabriels un kas nu sekoja Kristum, savam dēlam.
128 Debesu karaliene (lat.).
139 Paradīzes vārtu sargātājs Pēteris.