1 «O izredzēto pulks pie lielā galda,
jūs, ko pats svētais jērs ar maizi baro,
lai pildīta tiek katra vēlme salda,
4 jums mūžam Dieva žēlastība staro:
jel dodiet t a m no tā, kas pārpaliek,
pirms mūžs tam laika ceļos novakaro!
7 Lai no tā avota viņš dzirdīts tiek,
no kura dzerat jūs šais priecas mājās,
lai viņš pie dievišķīgās veldzes tiek!»
10 Tā donna sacīja; un lidinājās
kā liesmu sfēras poliem apkārt vien
šīs dvēsles, komētām kas līdzinājās.
13 Kā ritentiņi pulkstenī arvien
tik dažādi mēdz griezties, tā ka rādās,
ka pirmais stāv, bet pēdējais ka skrien,
16 tā likās man šīs dejas daždažādās
te lēnām ietas un te skrietas skrejā;
man acis žilba bagātībās šādās.
19 Un pašā skaistākajā virpuļdejā
tik laimes pilna liesma parādījās,
ka mirdzumu šo nevar izteikt dzejā;
22 trīs reizes tā ap Beatriči vijās,
tik dievišķīgu dziesmu dziedādama,
ka tēloties tā var tik fantāzijās.
25 Tam spalva pāri lec, nav izteicama
tā aina vārdos: tie šķiet rupji maisi;
nav vārdos tāda krāsa atrodama.
28 «Ak svētā māsa mana, tu, kas kaisi
par mani savā lūgšanā tik kvēlā,
no skaistās sfēras šīs nu mani raisi!»
31 Tā teica balss, kas bij šai liesmas tēlā,
tā lūdzās tā, tik atdevīga, kaisma;
tai atbildēja mana donna cēlā;
34 «Tu mūžīgā, tu lielā vīra gaisma,
tu, kuram Kungs tās atslēgas ir devis,
lai mirstīgajiem zustu nāves baisma,
37 tai t i c ī b ā tam atļauj iet aiz sevis,
ar kuru tu pār ūdeņiem reiz gāji,
un pārbaudi, vai cienīgs viņš ir tevis.
40 Vai mīl un tic viņš stipri vai ar vāji,
tev apslēpts nav: ir tavā skatienā
jau viss, ko tu par viņu uzzināji;
43 bet tā kā pilsoņi šai valstībā
būs tie, kas īsto ticību tik sveiktu,
tev viņš ir jāpārbauda ticībā.»
46 Kā bakalaurs sāk bruņoties, lai veiktu,
ko meistars uzdevis, to uzdevumu,
lai sekmētu to, nevis lai to beigtu,
49 es bruņojos ar katru apsvērumu,
lai gatavībā spētu mierīgi
nu atbildēt uz katru jautājumu.
52 «Teic krietnais kristieti, man atklāti,
kas iraid ticība?» Es galvu slēju,
kur dvašoja šī gaisma gaidoši;
55 tad Beatričes acis uzmeklēju;
kad viņas skats man bija vēsti nesis,
no sava paša avota tad lēju.
58 «Tā žēlastība, ko man karognesis
visaugstais sniedz,» es teicu, cēlis galvu,
«dod jēdzienus, ko vārds jebkad ir dvesis.»
61 Un turpināju: «Kā ar savu spalvu
tavs brālis rakstījis, lai kopā deram
un mācību šo iegūstam par balvu,
64 ir ticība pats pamats tam, ko ceram,
un visa neredzamā pamatojums;
caur ticību mēs tikai kaut kam deram.»
67 Tad dzirdēju: «Kāds būs tavs izskaidrojums,
lai tavas domas kļūtu saprotamas,
kādēļ tā pamats ir un pamatojums?»
70 «Tās lietas, kuras šeit ir vērojamas,»
tad teicu es, «un šeitan atveidojas,
tās pasaul's acīm iraid neredzamas,
73 un tādēļ ticībā tās pamatojas,
virs kuras cerība ir dibināta;
tik ticot mūsu prāti apskaidrojas.
76 Mums tik caur ticību tiek apzināta
visaugstā griba, tādēļ pamatojums
tā tam, ko aptvert nepietiek mums prāta.»
79 Tad dzirdēju es: «Dziļš tavs izskaidrojums,
tas nāk no dziļi dievbijīga gara,
tas nava sofistikas prātuļojums.»
82 Un izdvesa šī mīlas pilnā vara
man vārdus: «Nu jau diezgan pārbaudīta
šī monēta pēc lējuma un svara;
85 bet teic, vai tā tev sirdī ierakstīta?»
Es atteicu: «Jā, apaļa un spoža,
un nav tā vairs nekādām šaubām vīta.»
88 «No kurienes tev ticība tik moža?»
balss jautāja. «Kā dārgakmens tā zaigo,
ik tikumam tā enkurvieta droša.»
91 Un es tai atteicu: «Ar lietu maigo
no Svētā Gara tā pār mani lija
un izgainīja šaubu varu baigo;
94 tā manas acis vaļā atdarīja,
un abas derības pie sirds es kļāvu,
tā patiesības ceļu parādīja.»
97 Balss teica tad: «Tu staigā ceļu stāvu;
jel saki man, kādēļ to starojumu
tu uzskati par dievišķīgu strāvu?»
100 Es atteicu: «Šo staru patiesumu
es darbos redzu, kuros nespēj daba
no dzelzs nekādu izkalt veidojumu.»
103 Man tika atbildēts: «Kam šķiet tev laba
tā ticība uz brīnumu, dēļ kuras
ir daudzi miruši pie moku staba?»
106 «Ja pasaule pie kristietības turas,»
es teicu, «pat bez brīnuma jebkāda,
tas brīnums ir, kas katram acīs duras;
109 tu ceļu uzsāki, ko Dievs mums rāda,
tu izgāji, lai labu augu sētu,
nu no tā palikusi tikai āda.»
112 Tad dziedāja viss galms ar jūsmu svētu
«Mēs Dievu slavējam», un dziesmas varā
es stāvēju, pilns skaņu nedzirdētu.
115 Un tad tas lielkungs, kas no zara zarā
līdz galotnei bij mani aizvadījis,
nu atkal runāt sāka jaunā sparā:
118 «Tai žēlastībā, ko tev parādījis
pats Dievs, kurš tavu prātu vadīja,
ir Viņš nu tavu muti atdarījis.
121 Tam piekritu, kas no tās izvirda;
tev tagad, k o tu tici, jāpasaka,
no kurienes tev nāk šī ticība.»
124 «Ak svētais tēvs, tev dziļa bij tā aka,
no kuras savu ticību tu smēlies:
pie Kristus vienmēr veda tava taka,»
127 es iesāku, «tu jautā, kur man cēlies
tas spēks, kas ticībā šķiet torņus slienām,
tās vaidu arī uzzināt tu vēlies.
130 Es atbildu: Es ticu Dievam vienam,
kas mūžīgs ir un visu ļauno nīst
un mīlestību dāvā mums ikvienam.
133 Kurš visa Radītāju iepazīst,
tam vērties nevajag nekādā tēlā:
no debesīm tam patiesība līst,
136 no praviešiem tā nāk, no Mozus cēlā,
no Derības, no jūsu mācībām,
kad barojāties jūs no Gara kvēlā.
139 Es ticu tām trim būtnēm mūžīgām,
kas viena būtība: kā trīs, tā viena;
ar «esat» «esi» vienojas caur tām.
142 Kas evaņģēlijā mums teikto ciena,
tam mācība šī mūžam nezudīs,
tā zīmogos tam prātu, un kā diena
145 tam sirdī pirmpamats pats atausīs,
kas dzīvu liesmu man ir uzplandījis
un manī mirdz kā zvaigzne debesīs.»
148 Kā kungs, kurš, labu vēsti uzklausījis,
ko atnesis tam kalps, tver viņu skavās,
kad apklust viņš, jau visu izstāstījis,
151 tā, svētīdama mani dziesmās savās,
kad apklusu, šī pravietiskā gaisma
trīs reizes tvēra mani savās skavās
154 aiz mīlestības un aiz prieka kaisma.
2 Jēzus Kristus.
37-38 Kā rakstīts evaņģēlijā, Pēteris ticībā gājis pretī Jēzum pār ūdeņiem, tajos negrimdams.
62 Pāvils vēstulē ebrejiem.
111 Baznīcas iestādījumi, kas zaudējuši savu saturu.