1 Ja svētā poēma, kam pielikušas
gan debesis, gan zeme savu roku
un ko man rakstot miesas izģindušas,
4 to nežēlību veiktu, kas daudz moku
man sagādā un dienu dara grūtu,
kad vilku lenkumā kā gūstā smoku,
7 man cita balss un citi mati būtu,
kad, atgriežoties pie tā avota,
kur mani kristīja, es kroni gūtu;
10 turp mani aizvestu tā ticība,
no kuras rodas visa mana laisma
un kura Dievam labi zināma.
13 Tad tuvojās mums atkal kāda gaisma
no sfēras tās, no kuras nākusi
jau viena bij, kam vēlme bij tik kaisma;
16 un mana donna sauca priecīgi:
«Lūk, cildens vīrs: tā slavu godādami,
uz Galisiju dodas tūkstoši.»
19 Kā divi baloži, kas, riņķodami
viens otram apkārt, jūtas kveldina,
tās pauž viens otram maigi dūdodami,
22 tā viens pie otra abi pienāca
šie dižie vīri un viens otru sveica,
to ēsmu slavējot, kas sātina.
25 To žilbais spožums manas acis veica,
kad klusēdams es tajos raudzījos.
Tad Beatriče smaidīdama teica:
28 «Tu vīrs, kas vērtis savos centienos
ir mūsu baznīcu tik iecietīgu,
liec skanēt cerībai šais augstumos!
31 Tu dari to tik reižu dievišķīgu,
cik parādījies bija Jēzus viedums
trim praviešiem caur mīlu bezgalīgu.»
34 «Cel augšup galvu! tāds ir augstais spriedums:
kas šurp no mirstīgās nāk pasaules,
tam jāizbauda mūsu staru briedums.»
37 Šo stiprinājumu nu guvu es
no otras uguns, kuras pārmērībā
man acīs šķiedās spožas dzirksteles.
40 «Jo mūsu pavēlnieks grib žēlastībā
tās saites raisīt, kas ap tevi tinās,
lai tu pirms nāves ieej nemirstībā,
43 lai cerība, kas zemē iekveldinās,
kad patiesība savu sēklu kaisa,
gan tevī, gan ar citos apliecinās;
46 teic, kas tā ir un kā to ziedos raisa
tavs prāts,» tā otrā gaisma sacīja,
«kas ir tas celtnieks, kas tai māju taisa.»
49 Un tad tā žēlīgā, kas vadīja
man spārnu spalvas augstam lidojumam, -
pirms atbildēt es spēju, - sacīja:
52 «Viņš dēls ir Baznīcai; tās karojumam
ikvienam kalpo viņš; es viņu skaitu
pie tiem, kas lemti mūžu starojumam;
55 viņš nāk no Ēģiptes ar soli raitu
uz Jeruzalemi, jo augstais likums
šurp viņu sauc, pirms beidz viņš karagaitu.
58 Tie divi citi punkti - tie ir sīkums,
tie jautāti ir tikai sakarībā
ar to, ka ļoti tīk tev viņa tikums,
61 bet nevis nopietnākā vajadzībā;
lai viņa ziņā tie! lai jautāt stājam!
lai paliek tie nu Dieva žēlastībā!»
64 Kā skolnieks seko savam skolotājam,
pret kuru modusies tam paļāvība,
es atbildēju savam jautātājam.
67 «Ir cerība,» es teicu, «apgaismība
un drošas gaidas, nopelni ko baro
un nebeidzamā Dieva žēlastība.
70 No daudzām zvaigznēm man šī gaisma staro,
bet tas, kurš pirmais man to sirdī lēja,
bij tas, kam Dieva vārds bij jāapgaro,
73 tas augstais dziedonis, kas uzticēja
tam Kungam sevi, viņa vārdu teikdams,
un psalmos tā kā puķe uzziedēja.
76 Un tad tu pretī nāci, mani sveikdams
ar vēsti, kas kā lietus manī lējās,
nu citiem līstu, visas šaubas veikdams.»
79 Man sakot to, šī gaisma iedrebējās
un iegailējās savā pārvarībā,
kā zibens plaiksnot atmirdz liesmās spējās.
82 Tad sacīja viņš: «Tajā mīlestībā
uz tikumu, kas man uz moku sola
ir līdzi gājis manā izmisībā,
85 būs tevim atrodama laba skola,
jo dziļi tikumīgs tu jau no dabas,
bet saki, ko gan cerība tev sola?»
88 Es atbildēju: «Derības šīs abas
man ir tā zīme neizdzisusī,
ko atstājušas dvēseles ir labas.
91 Ikkatra, kā Jesaia teicis bij,
tērpj savā zemē dubulttērpā sevi,
ir vinu zeme - saldā dzīve šī.
94 Tavs brālis skaidri atklāj līdz ar tevi
tur, kur par drānām baltajām viņš min,
to svēto mācību, ko tu mums devi:
97 šo patiesību lietā likt viņš zin.»
«Sperant in te» - virs mums tad atskanēja,
un likās, visa debess svētkus svin.
100 Starp debess pulkiem gaisma atspīdēja,
un visas debesis kā kāzu mājas
nu spožā gaismas sārtā atmirdzēja.
103 Kā jaunavu kas dejas solī stājas,
lai līgavai tik godu parādītu,
ne prieka pēc, bet tādēļ, ka tā klājas,
106 es redzēju šo gaismu, stariem vītu,
no augšas nokāpjam pie viņiem lejā,
lai kādu brīdi kopā pavadītu.
109 Tā viņu dziesmā ienāca un dejā,
un mana donna viņos noraudzījās
kā līgava ar klusējumu sejā.
112 «Tas viņš ir, kurš zem krusta nenobijās,
kurš pelikānam dusēja pie krūts;
Dievs viņu lielam darbam izraudzījās,
115 un viņa pienākums bij ļoti grūts.»
Tā teica donna. Biju pateicīgs,
par to, kāds labvēlīgums man nu grūts.
118 Kā tāds, kas saulē raugās piesardzīgs,
kad tā uz kādu brīdi aptumšojas,
un kļūst no redzēšanas neredzīgs,
121 tā jutu es, kā skats man aizmiglojas;
tad teica balss: «Kam acis žilbini
ar to, kas nav, kas tikai spīguļojas?
124 Kā zemi zemē savu ķermeni
es redzu; zeme paliks tas, līdz vienos
mūs visus mūžīgajie likumi.
127 Ar miesām svētlaimības priekos vienos
mīt divas gaismas - saule uzlēcošā,
kas lejup līs jums staru pavedienos.»
130 Šai balsij skanot, deja liesmojošā
nu stājās līdz ar skaņām, kurās dzisa
šī trīskārtējā elpa dvašojošā,
133 kā pierimst vīri, kuri izsamisa
uz brīdi briesmās, līdz tiek svilpiens dots
un AIROS iegulst viņu drosme visa.
136 Cik satraukts biju es un saviļņots,
lai beidzot Beatriči ieraudzītu:
to redzēt nespēdams nu apskaidrots,
139 pie viņas svētlaimībā atkal mītu!
8-9 San Džovanni baptisērijā Florencē (E. XIX, 17).
17-18 Svētais Jēkabs, kura kapu bieži apmeklēja svētceļnieki.
28-29 Šie vārdi zīmējas uz kādu Jēkaba vēstuli.
55-56 No trimdas un verdzības zemes uz paradīzi.
73-75 Kēninš Dāvids.
77 Tā sauktā Katoļu vēstule.
92 Dvēseles un miesas svētlaimībā.
94 Apustulis Jānis, kas Apokalipsē runā par izredzēto svētlaimi, kuri tērpti baltās
drānās.
98 «Viņi cer uz tevi» (lat.) - kāda psalma vārdi.
113 Apustulis Jānis, kas pēdējā vakarēdienā licis galvu Jēzum pie krūts. Jēzus bieži
tiek salīdzināts ar pelikānu, kas, kā stāsta, pārplēšot krūtis, lai barotu bērnus ar savām asinīm.
127-128 Jēzus un Marija, kam abiem dvēseles uzbraukušas debesīs līdz ar miesu.