1 Par aklumu kad mani raizes māca -
no liesmas spožuma kas apžilbina,
tad kāda mierinoša dvaša nāca,
4 man teicot: - redzu, tevi bēdas dzina,
ka manī skats tavs bija pamiris,
lai tev šī saruna to atlīdzina!
7 Lai zin tev dvēsele un prāts tavs viss,
ka tavas acis aklas nepalika:
skats bij tik apžilbis, ne izdzisis,
10 jo donna zin, ka izdziedināts tika
tas svētais vīrs un redzīgs palika,
kad Ananija roku klāt tam lika.
13 Es teicu: «Lai tas donnu priecina,
lai acis izdziedētās nes uz āru,
ko, tajās ienākot, tā iededza
16 to labumu, ko savām acīm skāru,
to A un O - to mīlestība lasa,
vai stipru roku rakstīts tas vai vāru.»
19 Kad nebij vairs no zibējuma asa
bail aklam kļūt man, bij kā akmens ciets
šī balss, kad jāatbild bij, ko tā prasa.
22 «Caur smalku sietu nu tu sijāts tiec,»
tā sacīja, «ko mēs tev nopinuši:
teic, kas uz mērķi šo tev loku liec!»
25 Un es: «Ko filozofi mācījuši,
ir manī modinājis paļāvību:
šo mīlestību t i e man iedevuši;
28 tas labais manī iededz mīlestību,
turp tiecas gars ar varu nerimtīgu,
par cik viss labais ietver labestību.
31 Uz Būtību, uz būtni dievišķīgu,
no kuras nāk viss labais, būdams gaisma
no Viņas stara, mīlu bezgalīgu
34 lai jūt ik prāts, lai deg šī mīla kaisma,
uz Viņu tiekdamās, uz Patiesību;
lai sirdī nepaliek nekāda plaisma!
37 Man prātam pasaka šo patiesību
tas vīrs, kas rāda pašu būtību,
to mūžīgo un pirmo mīlestību.
40 Viņš pasaka to īsto autoru,
kas Mozum teica, sacīdams par sevi,
- Es rādīšu tev katru vērtību. —
43 Nu pasaki to vēl man tu, kas devi
man ierosmi iet Dieva būtībā,
lai nāk pats svētākais nu man caur tevi.»
46 Tad teica balss: «Tas slēpts ik cilvēkā:
lai cik daudz veidu zina mīlestība,
uz Dievu vērstā ir visaugstākā.
49 Bet saki vēl: ja jūtu pārmērība
ar Viņu tevi citām stīgām sien,
cik zobiem tevi kož šī mīlestība?»
52 Svēts bija viņam nodoms kā arvien,
šim Kristus pavedienam; paļāvībā
es sekoju, kur viņa doma skrien,
55 un teicu: «Kodieni, kas mīlestībā
ir kosti, griežot sirdis mums uz Dievu,
ir manī pārtapuši žēlsirdībā.
58 Tie izdzēsuši katru šaubu rievu,
man dumpība un negantība rima,
tie izskauduši lepnību un nievu.
61 Tie krastā mani izvilka, kad grima
reiz maldu mīlas jūrā prāts man kārs, —
tai krastā, kurā īstā mīla dzima.
64 Tās lapas, kurās salapo viss dārzs,
ko kopj pats dārznieks mūžīgais, no malda
tos atgriež, kuriem cerībstars vēl vārs.»
67 Tad atskanēja dziesma brīnumsalda,
un visi sauca: «Svēts, ak svēts, ak svēts!»
pa visām debesīm, kur mīla valda.
70 Kad miegā acīs iezib gaismas sēts
ass stars un redzes gars vēl klīstot manās
tvert apvalku tam, ko nav redzēt spēts -
73 tik miglaina ir pēkšņā pamošanās
tam, kas bij gulējis, līdz pareizi
viņš atkal visu redz pēc atjēgšanās -
76 tā Beatriče katru putekli
no manām acīm ārā iztīrīja
ar sava stara spožo zibeni,
79 līdz manas acis visu samanīja,
un pārsteigtas tās Beatriče vērās,
kad gaismu ceturto tās ieraudzīja.
82 Un viņa teica: «Sajās debess sfērās
redz pirmā dvēsle savu radītāju,
kas mīlas pilns pie sava darba ķērās.»
85 Kā lunkans koks, kam spēks vēl ir par vāju,
lai vējam pretotos, liec galotni,
lai pēcāk atkal iztaisnotu stāju,
88 tā savu galvu liecu zemīgi,
kā ziedu lejup noliec puķe tieva,
un teicu, runāt alkdams dedzīgi:
91 «0 ābol, gatavs radītais no Dieva,
tu pirmsenci, kas staro nemitīgi,
kam vedekla un meita katra sieva,
94 kā prazdams, lūdzos tevi pazemīgi:
jel runā tu, kam vēlmes zināmas
ir manas, klausīšos es uzmanīgi.»
97 Kā reizēm apsegts dzīvnieks sakustas
un, kaut šī kustība ir bezveidīga,
tas, ko tā pauž, mums tomēr atklājas,
100 tā pirmdvēsele šī man atsaucīga
nu lika samanīt caur apvalku,
cik ļoti vēlas būt man labdarīga.
103 Tad dvesa tā: «Lai ar tu klusētu,
es tevi labāk zinu vēlmē šajā
par visu to, ko zināt raugi tu,
106 jo raugos spogulī es patiesajā,
kas it nevienai sejai līdzīgs nava,
kaut visas sejas spoguļojas tajā.
109 Tu gribi dzirdēt, cik man Dieva slava
šeit mirdz, kur likts es mūžu dzīvošanai
un kurp ir slieta garā kāpne tava;
112 un cēloni tai manai izdzīšanai,
kurš bij tās lielās dusmas izraisījis;
un vārdus, kas man tapa lietāšanai.
115 Ne tas, ka es to augli nobaudījis,
bij cēlons tam, ka trimdu izbaudīju,
bet tas, ka nevērīgs pret zīmi bijis.
118 Kur tava donna sauca Vergiliju,
tur četrtūkstoš trīssimt divus gadus
es gaidīju šo augsto koncīliju;
121 un deviņsimt un trīsdesmit vēl gadus
bij zeme mani klēpī nēsājusi,
kur pēcnācējus vairoju un radus.
124 Bij mana valoda jau izdzisusi,
pirms savu darbu nepaveicamo
zem Nimroda bij tauta uzsākusi,
127 jo veidojumu pašu gudrāko,
to cilvēki uz mūžiem nesaglabā,
bet sev par prieku mūžam atjauno.
130 Ka cilvēks runā, tas ir viņa dabā,
bet kā, to var viņš izvēlēties brīvi
un veidot valodu pats savā labā.
133 Pirms atstāju es savu zemes dzīvi,
I - labums augstākais uz zemes saucās,
bet šodien skanētu šis vārds jau dīvi;
136 jo jau pēc kāda laika EL tas saucās,
to pielūdza it visi kalni, lejas,
kā zaļa lapa tas no zara spraucās.
139 Tai augstā kalnā, kas no viļņiem slejas,
lai tuvotos es dzīvei mūžīgajai,
man iziet nācās šķīstītavas ejas
142 no pirmās stundas līdz pat septītajai.»
38-39 Aristotelis, kas uzskata Dievu par visu lietu augstāko pirmcēloni.
40 Dievu.
83 Ādams.
101 Caur gaismu, kas to klāja.
109 Cik ilgi.
117 Dieva nosprausto robežu.
120 Paradīzi.
126 Sk. E. XXXI, 77.
134 Šķiet, Dantes izdomāts vārds: tas ir Jehovas iniciālis, vienības simbols.
136 Dievs senebreju valodā, nozīmē: stiprais, varenais.