1 Tad Tēvam, Dēlam, Garam Svētajam
it visā paradīzē granda: «Slava!»
Es klausījos līdz prātu reibumam.
4 Šim smaidam līdzīga vairs citur nava,
man likās: smaida visa izplatība,
tik pilns es biju noreibuma sava.
7 Ak, prieks! ak, miera pilnā mīlestība!
ak, daiļā nedziestošā melodija!
ak, drošā bezkaislību bagātība!
10 Man acu priekšā četras lāpas bija,
un tā, kas bija atnākusi pirmā,
vēl dzīvīgāk un gaišāk uzdzirkstīja;
13 no debess vārtu sargātāja sirmā
šis mirdzums laistījās uz manu pusi
un zibinājās sarkanīgā virmā.
16 Kad providence, kura piešķīrusi
šeit visām lietām varu brīnumainu,
bij visām pusēm klusēt vēlējusi,
19 es izdzirdu: «Tu nebrīnies, ka mainu
es savu krāsu: ja tu tālāk ietu,
tu citur redzētu to pašu ainu.
22 Tas, kurš virs zemes aizņem manu vietu,
to vietu, kur par apustuli tapu,
tas dara visu, lai par Dievu smietu,
25 par kloāku tas vērtis manu kapu,
tur dvako asinis, tur piegānījis
šis maita svētā grāmatā daudz lapu.»
28 Tas sarkanums, ko biju ieraudzījis,
kas bija laistījies uz manu pusi,
pār visām debesīm nu bija lijis.
31 Kā krietna meiča, kad tā dzirdējusi,
ka grēkā kritusi ir kāda cita,
par viņas kaunu nosarkst apjukusi,
34 tā Beatriče pārvērtusies šķita,
tāds tumšums varēja būt debess klajā,
kad varu augstāko pie krusta sita.
37 Un tad viņš savā runā turpmākajā
tā sacīja ar balsi pārvērstu,
ka bargas dusmas saklausīju tajā:
40 «Mēs nedzirdījām Kristus līgavu,
ne es, ne Lins no saviem asinstraukiem,
lai cits caur viņu zeltu iegūtu;
43 nē, tiekdamies pēc debess priekiem jaukiem,
gan Siksts, gan Pijs, gan Kaliksts, gan Urbānus
reiz lēja asinis pie cīņu laukiem.
46 Mēs nekalām nekādus viltus plānus,
mēs netīkojām sašķelt kristiešus,
lai naidā tie cits citam kulsta sānus;
49 tie augšup slēja kaujas karogus
ar manām atslēgām kā cīņas saukli
un apkaut sāka savus līdzbiedrus;
52 tie vērta baznīcu par viltus aukli,
kas Dieva sargus padarīja vārus,
un vērta pāvestu par melnu kraukli.
55 Mēs ganu drēbēs redzam vilkus kārus,
zem sutanām tiek slēpti velna pieši -
ak, Dieva spārns, kam pameti mūs bārus!
58 Grib kahorsīnieši un gaskonieši
dzert mūsu asinis: Dievs, kam tu ļāvi,
par nezālēm lai kļūtu tīrie kvieši!
61 Tu, Scipij, kas reiz Hanibalu kāvi,
dod savu slavu mums un varonību!
Ir ļaundarība ļaunāka par nāvi.
64 Kad pametīsi, dēls, šo svētlaimību,
kad atgriezīsies tu pie izmisušiem,
tad apgaismo šo visu nekrietnību!»
67 Kā pārslo gaiss no tvaikiem sasalušiem,
kad debess kaza, sauli badīdama,
lej aukstumu pār laukiem sastingušiem,
70 šeit uguns lejup sniga pārslodama;
to ainu, lasītāj, tev nepasniegšu,
kā debess dzirksteļoja rotādama.
73 Mans skats tām gaismām devās līdz uz iekšu
līdz vidum, kur tik daudz jau bija gaismu,
ka strēgdamas tās netika uz priekšu.
76 Tad teica donna man ar balsi kaismu:
«Uz leju raugies!» Es tai paklausīju,
uz leju vērties nebija man baismu.
79 Kopš sava pirmā lejupskata biju
es nu jau veicis gaitu neparastu;
es Odiseja ceļu ieraudzīju,
82 kas viņpus Gades stiepās, un to krastu,
kur Zevs bij nolaupījis Eiropu,
to likdams mugurā kā saldu nastu.
85 Es zemē vēl ko vairāk redzētu;
bet saule man zem kājām zīmi svieda
un aizgriezās, lai tālāk aizietu.
88 Un manas donnas seja bij tik vieda,
tā viņa bij, kurp vērsās mani skati,
tā mani sargāja no katra bieda;
91 ja kādreiz māksla vai ar daba pati
ir veidojusi tādu brīnumtēlu,
ka cilvēks jūsmā acis iepleš plati,
94 bāls būs šis tēls pret vienu skatu kvēlu,
kas atmirdz donnas acīs dievišķajās,
pret viņas smaidu, viņas seju cēlu.
97 Tiklīdz es paskatījos acīs šajās,
es raisījos no Ledas ligzdas skaistās
un cēlos debesīs es devītajās.
100 Es raudzījos, kā debesis šīs laistās,
bet malas bija tām tik vienveidīgas,
ka likās, it kā plašā telpā gaist tās.
103 Es kvēloju aiz vēlmes nerimtīgas,
kur pats tik niecīgs likos sev un sīks,
līdz atskanēja viņas vārdu stīgas:
106 «Šeit sākas visums, kuram nekustīgs
ir vidus, bet it visas daļas griežas,
un tālāk izplešas tas bezgalīgs.
109 Šeit dievišķīgā mīlestība šķiežas,
šeit mājo cerības un ilgas možas
un liek, lai visas sfēras apkārt sviežas.
112 Šeit gaisma, mīlestība apkārt jožas
ap prātu dievišķo, kas visu aptver,
kā zvaigznes Dieva domas ir tik spožas.
115 Tās visu vaļā laiž un visu satver,
tās ir tik varenas un ir tik ciešas,
ka dzīvībai ik pumpuru tās atver.
118 Laiks saknes laidis šeit, bet lapas riešas
tam citās debesīs; kurš redz kaut dažas
no lapām šīm, tam sirdī gaisma viešas.
121 Ak, mantkāre, tu mirstīgiem kal važas,
tu paber viņiem sapuvušas drabas -
cik aplamas ir viņu lētās bažas!
124 Gan cilvēks labu grib pēc savas dabas,
bet mantkārībai patīk dīkt kā odam,
un lietū aiziet postā plūmes labas.
127 Mēs ticību un nevainību rodam
tik bērnos vēl; tās ātri aizvēdī,
tiklīdz ar bārdu apklāties tīk zodam.
130 Dažs, jauns vēl būdams, šķīsts ir gavēnī,
bet vēlāk rij bez kādas jūtas cēlas
ikkatru ēsmu katrā mēnesī.
133 Dažs, jauns vēl būdams, mīlu jūt un žēlas
pret saviem vecākiem, bet paaudzies
tas māti kapā raktu redzēt vēlas.
136 Cik tīrs gan citiem dažs labs rādījies!
Tie neredz to, cik netīra tam veļa.
Vai cilvēks tāds gan rītam pretī ies?
139 Cik daudzi turas vēl pie zelta teļa!
Nav valdnieka vēl zemes plašumos,
un tādēļ noiet cilvēce no ceļa.
142 Bet, iekams janvāris vēl aizziemos,
pirms lāses ritēs laukos sudrabotos,
sauks balsis debess lokos augstākos,
145 lai Fortūna šai kuģu jūklī dotos,
lai priekšā stātu, jaunu gaitu sāktu
lai visa flote atkal iztaisnotos,
148 un lai pēc ziediem īsti augļi nāktu.»
22 Pāvests Bonifacijs VIII (E. XIX, 53).
25 Pēc nostāstiem apustulis Pēteris izcietis mocības un apbedīts Vatikāna kalnā
Romā.
50
0 Baznīcu.
1 Pētera pēctecis.
4 Romas bīskapi pirmajos gadsimtos.
8 Johans XXII no Kahorsas (Kahoras) un Klements V no Gaskoņas bija Bonifacija VIII tuvākie pēcteči.
8 Ziemas saulgriežos, kad Saule iegājusi Mežāža zvaigznājā.
Odisejs, izbraucis cauri Herākla stabiem (Gibraltāram), izpeldēja Atlantijas okeānā un aizgāja bojā, redzēdams Šķīstītavas kalnu (E. XXVI, 90-142).
2 Gade (lat. Gades) - Kadisas pilsētiņa Spānijā.
2-83 Fēniķijas piekrasti.
5 Starp Dvīņu zvaigznāju, kurā bija Dante, un Auna zvaigznāju, kurā bija Saule,
atradās Vērša Zvaigznājs, tā ka sauszemes austrumpuses lielu daļu sedza tumsa.
? Dvīņi dzimuši no Ledas olas.
15-148Dante šeit atkal runā par atbrīvotāja atnākšanu (E. I, 101).