1 Kad apklusa šie vārdi runātie,
kad dzirdējis es biju par to baismu,
ko izcieš nelaimīgie mirstīgie,
4 kā spogulī redz liesmas dubultgaismu
tas, kuram viņa spīd no muguras,
un apkārt apgriežas ar vēlmi kaismu
7 to izpētīt, kas acīm rēgojas:
vai stikls tiešām saka patiesību,
un beidzot redz, ka melojis nav tas;
10 tā mana atmiņa ar atsaucību
it visu atceras, ko darīju,
kad donnas acīs radu svētlaimību.
13 Un, kad es savas turpu pavērsu,
kur debess augstu velvi izveidoja,
un kad šai velvei skatu pārlaidu,
16 es punktu redzēju, kas izstaroja
tik spilgtu gaismu, ka šai plašumā
neko vairs citu acis nevēroja.
19 Kā mēness šķistu zvaigzne mazākā
šim punktam blakus, rādot punktu šo kā
sīksīku dzirksti debess klajumā.
22 Kā gaismas dārzs, kas gaismu ieskauj lokā,
kas veidojies no tvaiku masas biezās
un gaismu tur kā dārgakmeni rokā,
25 ap punktu uguns loks tik strauji griezās,
ka ātrums šis par to daudz ātrāks bija,
ar kādu debesis ap zemi griezās.
28 Šo uguns loku otrs aplis vija,
aiz otrā trešo, ceturto un piekto,
aiz piektā sesto acis saskatīja.
31 Un septīto, ap sesto apli liekto,
to neaptvertu, jo tik plats tas bija,
ar košo loku, Hēras sūtnes sniegto.
34 Ir astotais, ir devītais tāds bija,
un lēnāka bij katra apļa gaita,
jo tālāku tas citu apli mija:
37 bij liesma spožākā un gaita raita
tam, kas pie skaidrās dzirksts vistuvāk bija -
tā gaismas spulgojumiem nebij skaita.
40 Kad manas šaubas donna pamanīja,
tā teica: «No šī punkta atkarājas
gan debess, gan it visa harmonija.
43 Tas tuvais loks, kas skrien un neapstājas,
tik ātri griežas tas, jo mīlestība
to kvēlu tur un no tā neatstājas.»
46 Es viņai atteicu: «Ja pasaulība
tāpat ap Dievu grieztos kā šie rati,
es atzītu, ka tā ir patiesība;
49 bet pasaulē, kurp veras mani skati,
mēs lokus vēl jo dievišķākus redzam,
jo tālāk tos no viduspunkta mati.
52 Kaut savas acis skatam neaizsedzam,
šai dīvā eņģļu templī raudzīdamies,
kaut sirdī mīlestības gaismu dedzam,
55 mēs tomēr ļoti mulstam, brīnīdamies,
ka attēls nesaskan ar spožo dzirksti,
tik lielā mērā no tās atšķirdamies.»
58 «Nav brīnums, ka nav raduši tev pirksti
to ciešo mezglu vaļā atšķetināt,
jo tu ar domas kūtrumu vēl sirgsti!»
61 tā teica donna. «Ja tu gribi zināt
to brīnumu, ko rauga tavi skati,
man nāksies tavu vēlmi apmierināt.
64 Šie loki ir tik šauri vai tik plati,
cik daudz tie sevī ietver tikumības,
cik cieši skauj tos tikumība pati.
67 Cik liels ir ķermenis, cik labestības
no viņa nāk un sirdis aizdedzina,
tik daudz būs svētības un svētlaimības.
70 Šīs debesis, kas nes un iedarbina
it visu visumu, ir saskaņotas
ar loku, kas visvairāk mīl un zina;
73 tās citām sfērām apkārt aplokotas,
bet viduspunktam tās visvairāk tuvu:
ir likums cits, ar ko tās saskaņotas.»
76 Kā pateikt man, ko no šiem vārdiem guvu,
kad, ieraudzījis patiesības zaigu,
no šaubu nakts es viņas gaismā kļuvu?
79 Kā skaidru atkal redzam debess vaigu
un saule atkal savus starus raida,
kad Borejs uzpūš savu elpu maigu,
82 un migla gaist un debess atkal smaida
un atkal mirdz kā pati svētlaimība
un cerībā sirds gaišu dienu gaida,
85 tāds kļuvu es, kad donnas labvēlība
man bija patiesību atklājusi:
kā zvaigzne mirdzēja šī patiesība.
88 Kad viņa beidzot bija apklususi,
tad pēkšņi visi loki uzdzirkstīja
kā dzelzs, kas dzirksteļo, kad izkususi;
91 skats varens bij, ko acis ieraudzīja:
it visas dzirkstis liesmoja kā sārti,
un daudzi tūkstoši šo dzirkšu bija.
94 Tad vaļā vērās slavas dziesmu vārti,
tās skanēja tam punktam mirdzošajam,
no kura gaismas visi loki skārti.
97 Tad donna sacīja man, šaubpilnajam:
«Tu redzi Serafus un Ķerubus
vistuvāk pašam centram dievišķajam.
100 Tu redzi viņu straujos griezienus,
šim punktam viņi cenšas līdzināties;
ne mirkļa nav, kad viņi mierā dus.
103 Aiz viņiem ļauts ir citām mīļām stāties:
ir dievišķīgā skata Troņi tie, kas
var trešā aplī iet un neapstāties.
106 Un tādēļ viņu skats tik priecīgs liekas,
ka viņiem redzama ir patiesība,
ar kuras pašām dzīlēm viņi tiekas.
109 Tu vari redzēt, ka šī svētlaimība
uz pašu skatīšanos dibinājās,
un tikai tad tai seko mīlestība;
112 šīs skatīšanās dziļims atkarājas
no nopelniem, kas labas gribas gūti,
caur kuru iemantotas tiek šeit mājas.
115 Tai otrā trejlokā tu smaržas jūti,
tur mūžam plaukstam redzi pavasari,
ko naksnīgajam Aunam postīt grūti;
118 tur pavasara dziesmas dzirdēt vari,
kas skandētas tiek nepārtrauktā mijā,
un trejās kārtās dzied tās augstie gari.
121 Tās pulkus redzi šajā hierarhijā,
to veido Valdīšanas, Spēki, Varas:
šos pulkus katrs mirstīgais lai bijā!
124 Tais lokos, kas pie trejloka šī skaras,
tais Sākumus un Ercenģeļus skati
un pēdīgajā Eņģļu rindas garas.
127 Uz augšu viņiem visiem vērsti skati,
tie lejup veic, bet augšup viņi skatās,
kur kvēlo Dieva mīlestība pati.
130 Šīs kārtas Dionisijs izšķirt pratās,
pār tām viņš savu prāta gaismu lēja,
viņš zināja, kā tām ir jāsastatās.
133 Gan Gregorijs ko citu paredzēja,
bet, kad viņš pazīt sāka debess jumu,
viņš pēcgalā vēl pats par sevi smēja.
136 Jel nebrīnies, ka šādu noslēpumu
ir mirstīgais uz zemes uzzinājis:
ir viņam pateicis šo atklājumu
139 tas, kurš reiz pats bij Dieva priekšā stājis.»
Domāta Irida, varavīksnes nesēja (Š. XXI, 50).
Vēju dievs.
Domāts rudens, kad naktīs spīd Auna zvaigznājs.
Dionīsiju Areopagitu uzskata par autoru grāmatai par debesu hierarhiju.
Pāvests Gregorijs Lielais (590-604).
Apustulis Pāvils, kā to stāsti pats Dionisijs.