No Vilsona traģēdijas «The City of the Plague».
IELA. UZKLĀTS GALDS
Daži dzīrotāji — vīrieši un sievietes
Jaunais cilvēks
Mans cēlais priekšsēdētāj! atgādināt
Par cilvēku es gribu pazīstamu,
Par viņu, kura joki, jautrie stāsti
Un asās atbildes un atjautības
Jo dzēlīgās ar savu svinīgumu
Tā rosināja sarunas pie galda
Un iekliedēja baigumu, ko tagad
Sī ļaunā sērga, mūsu viešņa, sūta
Pat tādiem prātiem, kas visspožāk mirdz.
Pirms divām dienām cildinājām smejot
Mēs viņa stāstus — vai gan iespējams,
Ka mūsu jautrā dzīrošanā būtu
Jau aizmirsts Džeksons! Te, lūk, viņa krēsls
Stāv pamests tukšs, it kā pie sevis sauktu
Vēl draisko Džeksonu, bet viņš jau prom
Uz saltām un uz klusām zemes mājām …
Kaut gan visdaiļrunīgākā no mēlēm
Rimt negribēja arī kapa pīšļos;
Bet daudz vēl mūsējo, kas dzīvi; mums
Nav iemesla grimt skumjās. Tāpēc, lūk,
Es ierosinu dzert, to atceroties
Ar jautrām kausu šķindām, skaļām balsīm,
It kā viņš būtu dzīvs.
Priekšsēdētājs
No mūsu vidus
Viņš zuda pirmais. Tāpēc labāk klusot
Mums dzert par godu tam.
Jaunais cilvēks
Lai notiek tā!
(Visi dzer klusēdami.)
Priekšsēdētājs
Tev, mīļā, balss palaikam skaņas raisa
No dzimtām dziesmām pirmatnīgā dailē;
Jel, Mērij, padziedi mums vienmuļi un stiepti,
Lai mēs pēc tam jo kvēlāk priekā mestos,
Jo neprātīgāk — kā ikviens, kas reiz
No zemes šķirts kaut kādu rēgu miglā.
Mērija
(dzied)
Bija laiks, kad zeme dzimtā
Labā mierā ziedēja:
Ļaužu pazemībā rimtā
Piepildījās baznīca;
Mūsu bērnu čala jaukā
Šalca skolas istabās,