Žiglā izkapts laistījās.
Tagad baznīca nīkst klusi,
Skolas durvis aizslēgtas;
Druva nolīkst pārbriedusi;
Tukši dārzi, birztalas;
Mājas vieta izdegusi
Visa sādža tagad šķiet —
Tikai kapsētā nav klusi,
Turpu ļaužu gaitas iet.
Nomirušos šurpu vaidot
Katru brīdi dzīvie nes,
Biklas lūgsnas dievam raidot,
Lai tas pieņem dvēseles!
Katru brīdi vajag vietas;
Kaps pie kapa spiežas klāt
Tā kā ganāmpulks, kad šķietas
Sevi bailēs pasargāt!
Un, ja manu jaunu dienu
Agrā nāve dzīvot liegs,
Mīļais, atceries to vienu —
Tev, kas biji viss mans prieks,
Lūdzu: mirusi kad būšu,
Netuvojies Dženijai;
Vairies lūpu sastingušo,
Nepieskaries mirušai.
Steidzies atstāt ciemu dzimto!
Prom uz tālu malu ej,
Sirds lai saldās sērās rimtu,
Atpūšoties dvēselei.
Reiz šis mēris nīks un bālēs —
Atnāc tad uz kapsētu;
Dženija pat debess tālēs
Gaidīs savu Edmondu!
Priekšsēdētājs
Paldies par tavām dziļām domām, Mērij,
Paldies par tavu sēru pilno dziesmu!
Jau senlaikos tāpat ir mēris, liekas,
Sos jūsu kalnus, lejas piemeklējis
Un skanējušas žēlabainas gaudas,
Kur tagad krastos jautri palo strauts,
Plūst rāmā mierā upe savu gaitu
Caur pirmatnību tavā dzimtenē.
To drūmo gadu, kurā senāk krita
Par upuriem daudz labo, drosmīgo,
Nu tagad tikai reti piemin gans
Ar savu dziesmu vienkāršu un sēru,
Un patīkamu … Nē! nudien, nekas
Tik dziļi neskumdina svētku līksmē
Kā drūma dziesma, kuru atmin sirds!