Ai, kaut es vienmēr būtu dziedājusi
Tik sava tēva dzimtā būdiņā!
Tēvs, māte manu dziesmu iemīlēja;
Un liekas man, ka pati sevī klausos
Un dziedu vēl es mūsu dzimtā sētā —
Bij salda mana balss tai laikā: tā
Bij manas nevainības balss .. .
L u i z a
Nav modē
Vairs tamlīdzīgas dziesmas! tomēr ir
Vēl sirdis vienkāršas: it viegli izkūst
No sievu asarām, kam akli tic.
Šī domā, ka tās raudulīgais skatiens
Nav atvairāms, — turpretī, ja vien viņa
Par saviem smiekliem domātu, tad droši
Gan smaidītu. Bet Valsingems nupat
Te cildināja ziemeļnieces: lūk,
Par to šī gaudoja. Es neieredzu
Šos skotu zemes matus dzeltenos.
Priekšsēdētājs
Jel paklausieties: dzirdu rati klaudz!
(Brauc līķiem piekrauti rati, tos vada nēģeris.)
Nu, luk! Luiza ģībst. Pēc vārdiem spriežot,
Man likās, ka tai sirds ir vīrišķīga.
Bet redziet: cietsirdis par maigo vājāks,
Mīt bailes dvēselē, ko kaisle tirda!
Lej, Mērij, ūdens malku. Tai jau labāk.
Mērija
Tu, manu skumju, mana kauna māsa,
Pie krūtīm pieglaudies.
Luiza
(atgūst samaņu)
Kāds briesmīgs dēmons
Man parādījās: melns ar baltam acīm . . .
Viņš mani sauca savos ratos. Tur
Guļ miroņi — un viņi purpināja
Tik drausmīgus, tik nejēdzīgus vārdus .. .
Jel sakiet man — vai sapnis vien tas bij?
Vai rati garām brauca?
Jauneklis
Hei, Luiza,
Jel pasmaidi! Kaut visa musu iela —
Kluss patvērums, kur glābties var no nāves,
Kur mums, neviena netraucētiem, dzīrot,
Tak zini, ratiem, melniem nāves ratiem
Ir tiesības pa visām ielām braukt —
Mēs nedrīkstam tiem stāties ceļā! Klausies
Tu, Valsingem: lai beigtos mūsu strīdi
Un paģībšanas brīža sājums, sāc