Ne tādu, kas dveš skotu zemes skumjas,
Bet trakulīgu Bakha dziesmu sāc,
Kas radusies pie putojoša kausa.
Priekšsēdētājs
Es tādas nezinu — bet himnu jums
Par godu mērim uzdziedāšu: to
Man vakar pagadījās sacerēt,
Kad šķīrāmies. Tik dīvains prieks uz dzeju
Bij pirmo reizi! Tad nu uzklausiet:
Balss aizsmakusi dziesmai labi derēs.
Daudzi
Par godu mērim himna! klausieties!
Par godu mērim himna! bravo, bravo!
Priekšsēdētājs
(dzied)
Kad ziema sniegos šurpu brien,
Kā kara lielkungs pretī slien
Mums savus lauska pulkus bargi,
Lai puteņos tumst vakars vēls —
Tad kamīni ir mūsu sargi
Un ziemas dzīres dzirkst un kvēl.
Bet tagad valdnieks Mēris nāk
Un savu baigo pļauju sāk,
Un ļaudis nāves vālā vanda;
Tas drūms, vai rīts vai nakts jau klāt,
Ar kapa lāpstu logā klanda .. .
Ko darīt mums? kā pretī stāt?
Kā ziemas glābāmies līdz šim,
Tā Mērim durvis aizslēgsim!
Lai liesmas plīv! lai, kausu tvēris,
Ikviens sev prātu aizskalo —
Lai cildināts tiek valdnieks Mēris
Ar dzīrošanu brāzmaino!
Ir cīņā vienmēr skurbums straujš
Gan tur, kur bezdibenis kraujš,
Gan satrakotā okeānā
Ar viļņiem tumsā baismīgā
Un Arābijas smilšu aukā,
Un Mēra dvašā nāvīgā.
Viss, kas ar bojā eju draud,
Ļauj sirdij, lai tā baudu jaud,
Kaut izskaidrot to neiespējam —
Tā nemirstības ķīla, šķiet!
Un laimes daudz tam sajutējam,
Kas uztraukumā baudu vied.
Un tāpēc — slava, Mēri, tev!
Mēs drosmi sargos jūtam sev
Un tavam vārdam durvis veram!
Salc kausos vīna plūdums plats,