Tik vienīgi šīs trakās līksmes asums
Un pilnā kausa dziedinošā inde,
Šie glāsti (piedod manus grēkus, kungs) —
Kaut grimuša, bet maiga radījuma …
Ne mātes tēls vairs mani aizsaukt spēj
No šejienes — par vēlu — tava balss
Gan aicina — es atzīstu, ka centies
Tu mani paglābt… vecais! ej nu mierīgs,
Bet lāsts lai tiem, kas tev pa pēdām ies!
Daudzi
Bravo, bravo! Mums cienīgs priekšsēdētājs!
Lūk, te tev sprediķis! ej prom! ej prom!
Garīdznieks
Vēl tevi Matildes gars skaidrais sauc!
Priekšsēdētājs
(Pieceļas.)
Jel zvēri man ar roku paceltu
Pret debesīm, ka ļausi kapos palikt
Tam vārdam, kas ir apklusis uz mūžu!
Ai, kaut jel viņas nemirstīgām acīm
Šo ainu paslēpt! kādreiz viņa mani
Par šķīstu atzina, par lepnu, brīvu —
Bij manos glāstos paradīze tai…
Kur esmu? svētais gaismas bērns! jau redzu
Es tevi tur, kur gars mans grimušais
Vairs nespēj sniegt…
Sievietes balss
Viņš kjuvis vājprātīgs —
Viņš murgot sāk par apbedīto sievu!
Garīdznieks
Nāc līdzi man …
Priekšsēdētājs
Es lūdzu dieva vārdā,
Tēvs, mani atstāj!
Garīdznieks
Dievs lai tevi glābj!
Un piedod man, mans dēls.
(Aiziet. Dzīres turpinās. Priekšsēdētājs paliek — iegrimis dziļās pārdomās.)
Atdzejojis Jānis Plaudis
.