1821
Patiešām, sen jau ilgojas man prāts
Glābt dvēseli tev, ebrejiete jaunā.
Pie manis, brīnumjauko eņģei, nāc
Un tagad saņem svētību bez ļauna.
Glābt pasaulīgo skaistumu man tīk!
Un, mīļa smaida vadītai, ar prieku
Teikt dievbijīgai lirai neapnīk
Par Kristu un par debess valdinieku.
Var būt, ka tā es meiču valdzināt
Ar lēnprātīgiem dieva psalmiem varu
Un viņas sirds tad pieņem svēto garu,
Kas dvēselē un domās mīt labprāt.
Gads sešpadsmitais, nevainība stingra,
Melns acu loks, un audumu virs sirds
Ceļ draisko apaļumu elpa vingra,
Un kur tad kājas! Un kā zobi mirdz!
Kādēļ tu, ebrejiete, smaidā valdies,
Kādēļ tev sejai sārtums pāri steidz?
Nē, dārgā, par šiem vārdiem gan tu maldies:
Tie nav par tevi, — Mariju tie teic.
Pavisam tālu no Jeruzalemes,
No izpriecām un meitu medniekiem
(Velns postam vien mūs apgādā ar tiem!)
Reiz dzīvoja šī skaistule uz zemes,
Bez iekārībām dienas aizvadot.
Bij viņai vīrs, ko visi cienīt prot, —
Sirms vecis, pavājš galdnieks gan, bet toties
Viņš centīgi uz darbu mēdza doties:
Vai nakts, vai diena, darīšanu rauts,
Gan līmeņrādi, cirvi, zāģi ņēmis,
Vīrs strādāja un neredzēja daudz
No krāšņuma, kas viņam vienam ļauts.
Un tāpēc zieds, kam liktenis bija lēmis
Pavisam citā godā lielam augt,
Uz kautrā stiebra neiespēja plaukt.
No rītiem vīrs vairs nevīžoja lieti
Ar veco lejkannu kopt dārzu šo.
Kā tēvs viņš bij ar jauno ebrejieti:
Est pagādāja — citu it neko.
Bet, brālīši, no debesīm tai laikā
Visaugstā dieva skatiens maigs kā glāsts
Pie savas zemes meitas kājām slaikām
Un jaunavīgā klēpja kavējās.
Un nolēma dievs mīlestībā savā
Šo izredzēto dārzu aplaimot,
To, kas ir pamests, pacelt debess slavā:
Vislielāko no visām balvām dot.
Jau laukus apņem pusnakts stunda liegā,