Un, ceļus locījis priekš daiļās vaiga,
Viņš vēl, starp citu, centās roku spiest
Un, manījis, cik skaistule ir maiga,
To noskūpstīja, klusi nopūlies,
Un, redzēdams, ka klusē viņa arī,
Viņš krūtis aizskart uzdrosa mazliet…
Vēl teica Marija: «Laid, ko tu dari!»
Bet skūpsts šai brīdī lūpas slēdza ciet,
Lai nopūtas un elsas nedzirdiet. ..
Ko sacīs dievs? Ko viņai tagad darīt?
Vai palīdzēsiet, laipnās skaistules?
Jūs mīlas mākslu protat, zinu es, —
Ar piemīlīgu viltību jūs varat
Gan līgavaiņu uzmanību krāpt,
Gan pievilt lietpratēju gudrās galvas:
Jūs spējat saldā grēka pēdas glābt,
Celt atkal priekšā nevainības balvas.
Steidz māte izlaidīgai meitai dot
Daudz padomu, kā atgūt godu jaunu,
Lai ciešanas un kautrību, un kaunu
Var izšķirošā naktī notēlot.
No rīta drusku sakārtojas sieva,
Ir bāla, tikko kust, vairs spēka nav,
Vīrs sajūsmā, čukst māte: «Paldies dievam!»
Bet senais draugs pie loga klauvē jau.
Ir Gabriēls ar vēstīm patīkamām
Jau debesīs it tuvu dieva namam,
Bet nepacietīgs, gaidot apnicis,
Dievs steidzas pretī ziņām sagaidāmām:
«Kas jauns?» — «Man šķiet, ka padarīts ir viss,
Es viņai…» — «Un ko viņa?» — «Neiebilda!»
Tad, manīdams, ka jūsma sirdi silda,
Dievs pieceļas, un, kad ir mājiens dots,
Iet visi prom. Tā Zevam valdīt klusi
Pār neskaitāmiem bērniem šķita gods.
Bet grieķiem ticība jau aprimusi:
Vairs Zeva nav! Mums gudrāk ierīkots!
Vēl atmiņā viss notikušais dzīvo,
Kad Marija uz savas lažas rimst,
Un tāpēc miegā viņa neiegrimst,
Jo alkas sirdī deg ar liesmu spīvo,
Un jaunās krūtis atkal kvēli jūt.
Šķiet, viņa skaisto Gabriēlu gaida,
Ar mieru debess sūtnim mīļa būt,
Ar kailo kāju segas projām svaida,
Ar acīm nolaistām pie sevis smaida
Un, nekaunoties kailuma nemaz,
Par savu daiļo miesu priecājas.
Un tā nu viņa, brīnišķa un gausa,