Dzer aizgūtnēm no bezrūpības kausa.
Tu, ļaunais sātan, atkal vari smiet!
Bet lai! Zib pēkšņi spārnu spalvas gaišas,
Balts balodis pa logu iekšā laižas,
Ap Mariju viņš griežas, kā vien māk,
Ar maigu dūdošanu kaut ko vēsta,
Tad piepeši uz ceļgaliem tas sēstas
Un notupies kā drudzī drebēt sāk,
Knābj skaistulei, pats tirinās un trinas,
Ar knābi un ar kājām pērlies zina.
«Viņš, tas ir viņš!» — to Marija nu jūt,
Ka balodī pats debess valdnieks līksmo;
Un, sakļāvusi ceļgalus tik tīksmos, —
Spriež ebrejiete: jālūdzas varbūt.
Un viņa raud, bet balodis tik dūdo,
Tad, mīlas spēlē beidzot spēkiem zūdot,
Pirms ļimst un brīnumjauku sapni redz,
Ar spārngalu viņš mīlas ziedu sedz.
Viņš aizlidoja. Marija uz vietas
Stāv, domādama: «Nu tad joka lietas!
Viens, divi, trīs! — kā viņi to var spēt?
Un man var teikt, ka pārspēju es Ievu,
Ja vienā dienā spēju izturēt
Gan pašu velnu, eņģeli, gan dievu.»
Par savu atzina pāls augstais dievs
Pēc kāda laika ebrejietes dēlu,
Bet Gabriēls (redz, kas par laimi cēlu!)
Pie viņas nepārtrauca viesoties.
Tāpat kā daudzi, Jāzeps juta prieku;
Viņš sievai nebij pieskāries nenieku,
Bet dēls ir dēls, un, Kristu mīlēdams,
Dievs gādāja, ka svētīts viņa nams.
Ir sacīts: Āmen! Āmen! Kā es beigšu?
Pie malas vecos niķus licis steigšus,
Tev dziedāju, mans cēlais Gabriēl!
Un veltījis tev esmu vēl un vēl
It visu košo stīgu skanēšanu.
Glāb tagad mani! Klausi lūgsnu manu!
Es mīlā esmu bijis ķecerīgs,
Bez mēra jaunās dieves cildinājis,
Pa dēmona un grēku ceļiem gājis,
Dod svētību, lai atgriezties vēl drīkst.
Es labošos, es atteikšos no ļauna,
Jo Jeļenu es esmu redzējis;
Kā Marija ir viņa tikpat jauna,
Un manā sirdī viņai pieder viss!
Dod maniem vārdiem apgarotu spēli
Un pamāci, kā mīla jāiegūst,
Dedz viņai krūtīs ilgošanās kvēli,