43684.fb2
Dievs liek — un sapnis parādās tūlīt, —
Visaugstā debess viņai atdarit
Sāk pēkšņi savu bezgalību plašo:
Viss mirdzumā un spožā slavā dvašo,
Daudz tūkstoš eņģeļu tur pāri slīd,
Bez skaita zēravi pa gaisu braukā,
Un ķerubi skar arfu stīgas jaukās,
Bet erceņģeļi klusi sēž šobrīd,
Ar ziliem spārniem aizklājuši vaigu.
Un, izrotāts ar mākoņsegu maigu,
Stāv valdinieka tronis mūžīgais.
Lūk — tur jau nāk viņš, acis zib un kaist.
Krīt visi ceļos … Arfu skaņas gaist,
Liec galvu Marija un tikko elpo,
Kā lapa trīc un balsi dzird caur telpu:
«Visskaistākā no zemes meitām tu,
Kas vienīgā var izglābt Izraēli.
Es tevi saucu, juzdams mīlas kvēli,
Sev blakus tevi slavā pacelšu.
Ej gatavojies, šaubas projām gaini,
Pie tevis drīz nāks nākdams līgavainis.»
Tad atkal mākoņvālos tronis gaist,
Ir kājās piecēlies pulks spārnotais,
Plūst brīnumsaldi debess arfu skaņas,
Ar lūpām vaļā pavērtām bez maņas
Ir Marijai šai brīdī jāpaliek.
Bet kādēļ satrauc, kādēļ drebēt liek
Tie skatieni, kas nelaiž ne no vietas?
Un kādēļ galminieks kāds jauns un glīts
Ar acīm seko visur viņai līdz?
Mirdz spalvas cepurei, mirdz rotaslietas,
Viz spārni, cirtu zelts ap galvu vīts.
Gan staltais stāvs, gan dziļdomīgie skati —
Viss klusētājai Marijai sāk patikt.
Viņš ievērots! Viņš tīkams vēl un vēl!
Nu līksmo, erceņģeļi Gabriēl!
Viss atkal zūd. — Kaut bērniem žēlums rodas,
No audekla tās ēnas projām dodas,
Ko burvju lampa dāvājusi mums.
No rīta skaistulei bij satraukums,
Lai gan bez atmiņtīksmes viņa modās,
Bet rādījās arvien vēl Gabriēls,
Sis dīvainais un jaukais sapņu tēls.
Pats debess valdnieks šķita savaldzināms,
Viņš skaisti runāja, ka viesos nāks.
Pret dievu Marijai bij cieņa, zināms,
Bet Gabriēls bij tomēr tīkamāks.
Tā dažkārt izlemj ģenerāļa sieva,
Ka labāks tomēr slaikais adjutants.