Tam piekritīs gan nevīža, gan frants.
Par mīlas dīvainībām runāt var.
(Nav citām runām saskatāma jēga.)
Tais dienās, kad no acu skata bēgam,
Kas mūsu asinis ar liesmu skar,
Tais dienās, kad mūs karstu ilgu rokas
Ar savām nesasniegtām vēlmēm skauj,
Kad seko un vairs miera neatļauj
Viens mīļots tēls, viens prieks un vienas mokas,
Mēs ļaužu pulkā (vai tā nenotiek?)
Sev gados jaunu draugu atrast raugām
Un vārdus tos, kas nopūsties mums liek,
Tad savā veidā pārceļam šim draugam.
Bet noreibuma bridis spārnotais
Kad aizlidodams pamāj vēl mums sveikas,
Kad baudu gultā liekamies bez steigas
Ar to, kas kādreiz kautrīgs bij un skaists,
Kad aizmirstam mēs moku brīžus svētos
Un it nekā vairs dzīve nespēj dot, —
Tad, lai vēl mīlas mirkļus atcerētos,
Par tiem ar draugiem mēdzam pamēļot.
Tu arī, kungs! jo mīla mirklī šādā
Mums visiem nemieru sāk sirdi sēt.
Ne patika vairs radītājam strādāt,
Ne debesīs par krietnām lūgsnām gādāt,
Viņš mīlas psalmus sāka sacerēt:
«Es mīlu! Man bez Marijas ir grūti,
Pat svētlaimība garlaicīga šķiet.. .
Kur spārni? Es pie viņas gribu skriet
Un piespiest skaistuli pie savām krūtīm!»
Tas viss … viņš citus vārdus neizšķils,
Jo dievam tuvs bij austrumnieku stils,
Viņš uzticamo Gabriēlu sauca
Un prozā pauda savus nolūkus,
Bet mums šai sarunā nav jāiejaucas:
Pat baznīca un evaņģēlists klus.
Vien armēņi mums teikā senatnējā
Par augsto debess valdinieku teic,
Ka erceņģelim piešķirts sūtņa veids,
Lai viņš ar savām gaišām prāta spējām
Pie Marijas pa vakarkrēslu steidz.
Cits uzdevums gan priecētu pārlieku:
Cikreiz jau nav par dieva sūtni būts,
Nest vēstules un visvisādus niekus
Kremt godam, tomēr pienākums nav grūts.
Un, apspiezdams tās ilgas, ko slēpj krūts,
Viņš dieva gribu pildīja, cik spēja …
Pie mums tāds izskatās pēc savedēja.
Bet neguļ sātans, senais naidnieks! Skrej