Dievs esot ebrejieti izredzējis
Un uzdevis šai jaunai skaistulei
Glābt ļaudis, lai tie nekrīt elles mokās.
Un nešķīstais nu lielās dusmās lokās,
Viņš rīkojas. Bet debess godībā
Dievs, aizrāvies no saldas bezdarbības,
Mūs aizmirsis, vairs nekārto nekā,
Un notiek tagad viss bez viņa gribas.
Ko Marija? Kur tagad viņa mīt?
Šī vientule, kam Jāzeps ir par vīru,
Grib skumjos vaļas brīžus aizvadīt,
Pa dārzu klīst ar nevainību tīru,
No jauna gaida sapni burvīgo,
Vēl kavējas pie brīnišķīgā tēla,
Ar erceņģeļi atkal tikties vēlas
Un palmu ēnā sadomā nez ko.
Šī skaistule nekā vairs nevēro:
Ne viņa maigās ziedu smaržas mana,
Ne tīkama tai strauta čalošana.
Te pēkšņi — čūska klāt, — viss mirdz ap to
Un ādu piemīlīgi skaistu dara,
Uz leju ēnā liekdamās no zara,
Tā teic: «Ak radījum visjaukākais!
Jel nebēdz! Sirds man tava gūsta tīko …»
Kas tas? Kāpēc aiz brīnumiem šalc gaiss?
Kas runāja ar meiču vientiesīgo?
Kas, teiciet, kas? Nu, protams, nelabais!
Šis sveiciens, košā krāsa, čūskas glītums
Un uguns kvēle, kas deg acīs tai,
Uz reizi iepatīkas Marijai.
Lai garlaicības brīžus projām dzītu,
Vairs nepiesargās viņa it nemaz,
Bet sāk visbīstamākās sarunas:
«Kas esi tu? Nav tavā balsī nievu,
Bet, ciešāk ieskatoties, redzu es —
Tu esi tā, kas kādreiz mūsu Ievu
Pie augļu koka sacēla pret dievu
Un sagādāja tūkstoš nelaimes.
Tu postā grūdi lētticīgo sievu
Un visu Adamcilti, visas mūs.
Mēs zemu grimām zem šī grēku lāsta.
Tev kauna nav?» —
«Jums popi niekus stāsta,
Es gribēju, lai Ieva glābta kļūst!» —
«No kā?» —
«No dieva.» —
«Tiešām tev nav kauna!»
«Viņš iemīlējies bij …» —■
«Klau, piesargies!» —