«Ciet klusu!» —
«Mīlā jaunā
Bij Ieva jau pie bezdibeņa ļauna.» —
«Tu melo!» —
«Dieva vārds!» —
«Lai paliek dievs!» —
«Klau!»
Taču Marija jau iedomājas:
Vai šajā dārzā vientuļā paties
Man čūskas tenkās ieklausīties klājas,
Un ja pats nelabais te iejaucies?
Bet debess valdnieks mani mīl un sargā
Un savai kalponei viņš balsī bargā
Par pļāpāšanas grēku neuzkliegs;
Viņš kaunā neliks mani it nekādā,
Un arī čūska gluži rāma rādās.
Nu kāds te grēks? kāds ļaunums? tīrais nieks!
Un viņa, kautri pieliekusi vaigu,
Pat Gabriēlu aizmirsa uz laiku,
Bet nešķīstais jau kuplo asti ceļ
Un savu velnišķīgo kaklu loka,
Tad, veikli lejā nolaidies no koka,
Ar ziņkārību Mariju viņš sveļ
Un sāk:
«Man patiesība gluži cita,
Ar Mozus stāstu nesaskan mans stāsts.
Viņš ebrejus ar pārgudrību sita,
Viņš meloja, un viņā klausījās.
Ar savu stilu un ar melu prieku
Par lielu kungu Mozus prata kļūt;
Es nesaucos par galma vēsturnieku,
Un pravietis es nekāroju būt!
Tu dzimusi, lai citas skaistules
Sāk apskaust tavu melno acu kvēlu,
Lai vari Ādama un Ievas dēlus
Tu, kautrā Marija, no prāta vest.
Pār vieglprātīgo vīru sirdīm valdi,
Ar smaidu proti svētlaimību sēt,
Vien pasaki trīs četrus vārdus saldi,
Un daudzi mokās — mīlēt, nemīlēt…
Tā nolikts tev, un arī jaunā Ieva
Bij savā dārzā meitēns mīļš un jauks,
Bet kā lai zieds bez mīlestības plaukst?
Un tā ik dienas blakām — vīrs un sieva —
Pa Ēdeni gar upi gāja tie,
Šie ļaudis nevainīgie, mierīgie.
Bij visas dienas skumīgas un liekas,
Bij viņu pašu jaunība bez prieka,
Sirds mīlā neiespēja uzliesmot.