Ne dienvidū, ne naktī nezināja
Tās rotaļas, kas ļaudīm laimi dod.
Ko teiksi tu? šis tirāns greizsirdīgais,
Šis debess valdnieks netaisnais un īgais,
Kopš Ievu saskatīja viņa skats,
Bij iekārojis cita sievu pats.
Nu paskat, kāda laime sagaidīta!
Tu nīksti debesīs kā ieslodzīta,
Pie dieva kājām ceļos vari krist
Un priecāties, kāds viņš ir skaistulis;
Uz citiem pamest nedrīksti tu acis,
Pat neklausies, ko erceņģelis sacīs,
Tāds liktenis: tu nedrīksti neko,
Ja ņēmis tevi dievs par mīļāko.
Un kas pēc tam? Par ciešanām un mokām
Dzied diakoni, sastājušies lokā,
Deg sveces, un ar lūgsnām pildās nams,
Kūp vīraks, kaktā svētbilde, kā klājas,
Ko ir kāds meistars gudri darinājis.
Cik priecīgi! Kāds liktens apskaužams!
Man kļuva žēl, ka nonīkst jaunā Ieva,
Es lēmu, spītēdama valdniekam,
Lai most no snaudas jaunais vīrs un sieva.
Tu zini jau, kas notika pēc tam.
Bij divi skaisti āboli uz zara
(Šai simbolā ir slēpta mīlas vara),
Tie modināja sapņus neskaidrus,
Tie neizjustas alkas atraisīja
Un maigumu, sirds trīsas lika just;
Tad Ieva savu daili saskatīja
Un jaunā vīra kailos locekļus!
Es viņus redzēju no sava koka,
Es redzēju, kā mīlestība most,
Un, biezoknis kad slēpa abus tos,
Drīz skatieni tur sastapās un rokas . ..
Starp jaunās sievas kājām straujš un kluss
Bij sācis Ādams meklēt paslepus
Sev svētlaimību līdz šim neatļautu.
Un, savā kvēlē nespēdams vairs rimt,
Viņš beidzot arī atrada to strautu,
Kur, degot kaislībā, var grimt un grimt.. .
Un, nebīdamās vairs nemaz no dieva,
Ar vaļā atrisušiem matiem Ieva
Ar lūpām kaistošām kā vēl nekad
Uz vīra karstiem skūpstiem atbildēja
Un mīlas asaras bez mitas lēja,
Zem palmas atdusot, — un zeme tad
It visus ziedus viņiem atvēlēja.
Ak svētlaimība! Ievas mūža draugs