Pat naktis bieži gulēt neaizgāja.
Cik toreiz viņu va]as laiks bij jauks!
Tu zini: laimi pārtraukdams it drīzi,
Dievs nolaupīja viņiem paradīzi,
No piemīlīgās zemes padzenot,
Kur bezdarbībā ilgi viņi mita,
Kur nevainīgi viņu dienas rita
Tai laiskumā, ko miers un klusums dod.
Es mācīju gan noslēpumus saldos,
Kas jaunībā ikvienu baudīt sauc,
Gan prieku, laimes asaras un maldus,
Gan karstus skūpstus, maigu vārdu daudz.
Es nodevēja? Tagad atskārst raugi,
Vai manis dēļ bij Ādams nelaimīgs?
Nē, laikam ne! Un droši sacīt drīkst,
Ka mēs ar Ievu mūžam būsim draugi.»
Velns apklusa, bij galā viņa stāsts,
Bez elpas Marija to klausījās
Un domāja: «Te patiesību rodu;
Par zeltu nevar svētlaimību gūt,
Bet katram pašam mīla jāizjūt. ..
Jā, mīlēt! Kā tad īsti tas mēdz notikt? . ..»
Stāsts paticis bij jaunai sievai ļoti,
Un viņa atcerējās vēl labprāt
Gan notikumus, kuri strauji mainās,
Gan spožo stilu, ainas brīnumainās
(Mums visiem jaunumus tik izzināt),
Un tajā brīdi viņa alka klusi
Pēc noslēpuma, kuru tumsa sedz.
Bet čūska pazuda kā nebijusi,
Lai Marija nu citu skatu redz:
Pie viņas kājām, liegā laimē tvīcis,
Jauns skaistulis ir pazemīgi slīcis,
Un mīla viņam acīs liesmu dedz.
Viņš kaut ko stāstīt sāk ar balsi modru,
Ar vienu roku ziedu sniedz, ar otru
Jau tērpa malu nekautrīgi ceļ,
Uz priekšu zogas, glāstā aizskart tiecas,
Un veiklie pirksti rotaļīgi sniecas
Pēc noslēpuma … Marijai šīs priecas
Šķiet neparastas, ziņkārību sveļ.
Bet pa to laiku nekaunīgais šķelmis
Vairs nekautrējas spēlēties nemaz.
Viss kvēlo, Marija jūt tādu svelmi,
Ka viņas jaunās krūtis viļņojas.
Klus Marija, bet pavēl kāda vara,
Ka acis mirdzošās ir jāaizdara.
Pie velna krūtīm meičas galva slīd.
«Ak!» viņa nopūšas un zālē krīt…