Kam savus pirmos sapņus izstāstīju.
Vai piedosi, ka prātā glabāju
Vēl dienas tās, kad mīļš mazliet tev biju?
Vai piedosi, ka atmiņā man most
Tas laiks, kad jūsu namā viesojos
Un, stingro māmuļu daudz nevērodams,
Gan nemieru, gan satraukumu dodams,
Tev mīlēt pamācīju draiskojot?
Un rātnai rokai reizēm drosme radās
Tiem skumjiem brīžiem, kad ir jāatvadās,
Tām klusām stundām drusku prieka dot,
Kā dažkārt visiem jauniem ļaudīm gadās.
Nu zudis jau tavs meitenīgums jauks,
No bālām lūpām smaidi neatlido,
Tu neizplauki citu ziedu vidū …
Vai piedosi, mans labais, dārgais draugs?
Velns, grēka tēvs, ar blēdīšanos ļauno
Priekš Marijas tu esi vaininieks!
Tev izvirtībai nodoties bij prieks,
Tu paspēji, pie malas licis kaunu,
Ar dieva izredzēto jokus dzīt
Un nevainību viņai nolaupīt,
Nu priecājies par savu slavu jauno!
Steidz ķert, ko var: tavs bridis tuvu jau!
Dziest dienas gaisma, atblāzmas vairs nav,
Viss kluss. Pār meiču nogurušu, lēnu
Redz pēkšņi erceņģeļa spārnu ēnu —
Klāt mīlas sūtnis dievišķīgi skaists.
Kad paskatījās Gabriēls uz leju,
Bij aizklājusi skaistule sev seju,
Bet piecēlies pikts šķita nelabais,
Viņš uzrunāja debess galminieku:
«Tu, skaistuli, kur lien, kas tevi sauc?
Kāpēc no zilām tālēm lejā trauc,
Kāpēc tu citiem traucē klusos priekus
Un mīlas pāriem darbošanos jauc?»
Bet, greizsirdību sevī apslāpēdams,
Tad velnam sauca Gabriēls cik spēdams:
«Tu, debess naidnieks, grēku zaņķī rauts,
Tu, nelietis, kas elles ceļus gājis
Un Mariju visdaiļo samaitājis,
Vēl uzdrīkstēsies mani izjautāt!
Bēdz, nekauņa, pirms esmu ceļā stājies,
Jo citādi tūlīt tev gals būs klāt!» —
«Es nebaidos no galminiekiem sīkiem,
No debess kunga kalpiem pazemīgiem,
Man nepadarīs savedējs nekā!»
Velns uzsauca un, kaisdams ļaunumā,
Tad, pieri raukdams, dusmām vaļu ļāva,