Lai iekliegdamies Gabriēls tūlīt
Uz kreisā ceļgala pie zemes krīt.
Bet, kājās cēlies, sātanam par spīti,
Ar sitienu pavisam negaidītu
Viņš atbildēja. Taču vaļā laist
Velns negribēja ienaidnieku savu.
Un tā nu Gabriēls un nešķīstais
Tur cīnīdamies valstījās pa pļavu.
Pie viena krūtīm otra bārdu jūt,
Iet sen jau krustām šķērsām kājas, rokas.
Ar viltību un spēku viņi lokās,
Viens otru grib zem sevis padabūt.
Vai ne? Jūs, senie draugi, atceraties
Tās dienas, ko neviens vairs neaizsniegs.
No klasēm laukā izgājām, un, skaties,
Drīz vien mums karsti cīnīties bij prieks.
Tā cīnījās šie divi laukā klajā;
Kad piekust, kas vairs lamāsies un kliegs?
Un veiklo pretinieku nelabajam
Vēl nebij uzveikt laimējies līdz šim.
Un, beidzot izlēmis, ka nav ko prātot,
No galvas norāva tad eņģelim
Velns cepuri ar zeltu izrotāto.
Aiz matiem grāba, kuri tā kā zīds,
No mugurpuses tad ar roku plato
Pie zemes lieca. Marija, to skatot,
Par savu skaisto erceņģeļi trīc,
Pavisam bāla kļuvusi no vaiga.
Jau ļaunais veic, jau ellē prieka klaiga!
Te eņģelim nāk glābiņš neredzēts.
Viņš velnu saķer vietā vārīgajā
(Kas tiešām lieka cīņas vietā šajā)
Aiz locekļa, ar kuru grēkot mēdz.
Velns zemē krīt, pēc žēlastības brēc
Un tikko spēj vairs atrast elles taku.
Šo nikno cīņu redzot turpat blaku,
Pusdzīva šķita skaistule paties,
Bet varonīgs un nu jau atguvies
Kad Gabriēls it laipni viņu sveica,
Pa bāliem vaigiem mīlas sārtums steidza,
Un viņa juta: maigums sirdī slīd.
Cik jauka ebrejiete bij tobrīd! . . .
Bij sūtnis nosarcis, un tad, kā klājas,
Viņš dieva jūtas pavēstīja tā:
«Tev, šķīstā Marija, nav jābēdājas,
Tu esi sieva visuskaistākā!
Tavs cēlais auglis simtukārt būs svētīts,
Glābs pasauli un elli varēs bārt…
Bet teikšu es, ja vien kāds gribēs pētīt,