Ir laiks! sāk taures aicināt;
Pulks piķieru, jau gaismai austot,
Uz medībām ir gatavs jāt,
Rej kurtu varza, saites raustot.
Uz lieveņa nāk lielkungs naigs
Un roku sānos iespiež braši;
Mirdz laipnā pašapziņā vaigs,
It visu pārskata viņš aši.
Kungs jājamtērpā stalts un glīts,
Tam prāva ruma blašķe līdz
Un turku duncis asi trīts,
Spīd bronzas ķēdē rags pie jostas.
Vēl naktsmicē un neuzposta
Pa logu sieva novēro
Ar niknām acīm traci šo,
Kas ausmā sacēlies ap māju …
Jau kungam zirgu pievest steidz;
Viņš krēpes tver, liek kāpslī kāju,
«Drīz negaidi!» vēl sievai teic,
Tad paskubina rikšotāju.
Kad septembris uz galu iet,
Cik laukos garlaicīgi šķiet!
Laiks draņķīgs (prozā izsakoties):
Viss dubļos slīgst — gan līst, gan snieg,
Vējš, vilku gaudas; laimīgs toties
Ir pārgalvīgais medinieks:
Pa laukiem drasējot bez bēdām,
Mirkst lietū, guļ, kur pārsteidz miegs;
Gan lādoties, gan gavilēdams
Viņš medījumam trūkties liek.
Bet kā bez vīra sievai klājas?
Vai saimniecei trūkst darba mājās?
Klāt laiks, kad sēnes sālīt var,
Ir jāpabaro zosu bars,
Klēts, pagrabs jāpieskata viņai
Un jāpasūta pusdienas, —
Bez krietnas mājasmātes ziņas
Jau nedrīkst notikt it nekas.
Diemžēl šī mājasmāte jaukā
(Ai! Vārds nav minēts vēl līdz šim!
Vīrs sievu par Natašu saukā,
Bet mēs — mēs viņu godāsim:
Natalja Pavlovna) … to bēdu,
Gan gādāt nemēdza nemaz
Par to, lai māju aprūpētu.
Ak, čaklo senču gudrības
Nataljai apgūt neiznāca,
Jo pansijā reiz auga tā,
Kur dižciltīgo bērni mācās, —