Pie loga jaunā kundze nīkst,
Tai rokās romāns senlaicīgs,
Skan virsraksts (cēlu jūtu ķīla!) —
Armāna un Elizas mīla
Jeb divu dzimtu vēstules.
Saukt darbu klasisko šo varu
Par gaužām garu, garu, garu,
Tas pilns ar tikumīgu garu
Un pamācībām, teikšu es.
Pat nemanot drīz šķirstīt stāja
To mūsu čaklā lasītāja:
Bij āzim prātā iešāvies
Ar suni sētā spēkus mērot,
Pa logu kundze sāka vērot,
Kā divcīņā tiem abiem ies.
Ap kaušļiem zēni smejot stājās.
Gar logu, pikti klaigādams,
Bars tītaru lēnītēm gāja
Un gailis slapjš pa priekšu tam.
Uz žoga sieva veļu žāva,
Trīs pīles peļķē plunčojās,
Bet smagais padebešu klāsts
Tik sadudzis pār zemi kļāvās,
Ka likās, sniegs tūlīt sāks krist. ..
Te — iešķindējās zvārgulis.
Ko laukos ilgi garlaiks mācis,
Tas sapratīs, kā nodreb sirds,
Kad zvārgulītis skanēt sācis
Un skaņas tuvojamies dzird.
Varbūt brauc draugs, lai apmeklētu
Pēc ilgiem gadiem mūsu sētu?
Varbūt pat viņa? … Augstais dievs!
Skan tuvāk, tuvāk … ko lai dara?
Sirds dauzās … taču garām, garām
Trauc skaņa… un jau tālē dziest.
Natalja, dzirdot skaņas jaukās,
No balkona uz ceļu raugās:
Aiz upes pajūgs kāds, paties,
Gar dzirnavām drāž, ko vien jaudā.
Jau tiltam pāri joņo tas,
Bet — citā ceļā iegriežas . ..
Daudz netrūkst — kundze sāktu raudāt.
Te — nogāze … Skat, rati slīd,
Tad apveļas. «Ei, Fiļka, Vasjka!
Tur pajūgs, redzat? Skrieniet naskāk,
To atgādājiet šurp tūlīt,
Bet kungs lai pusdienot nāk šurpu!
Vai viņš maz dzīvs vēl? … steidziet turpu
Nu, ašāk, ašāk! .. .»