Nataljai šis tas jāpaveic:
Tā apmet šalli, kārto sprogas,
Tad aizvelk aizkarus pie loga.
«Ak kungs, vai jāgaida vēl daudz?»
Klau! beidzot — riteņi jau klaudz.
Tur kariete pussadragāta,
Ar tāla ceļa dubļiem klāta
Pa grambām zvalstīdamās brauc.
Kungs seko — klibs, tik tikko dvesdams,
Un franču sulainis, to vezdams,
Allons, courage!] vēl ņipri sauc;
Tie jau pie sliekšņa; ienāk iekšā.
Bet, kamēr saime viesi sveic,
Ver plaši durvis viņa priekšā
Un telpas ierādīt tam steidz,
Picard2 vēl trokšņo, kārto, rīko,
Kungs pārģērbties pēc ceļa tīko,
Vai viesa vārdu minēt ļauts?
Grāfs Nuļins. Viņš patlaban brauc
No svešām zemēm, kur ar baudu
Ir šķiedis senču krāto naudu,
Uz Petropoli, kur to drīz
Kā retu zvēru apskatīs.
Daudz pilnu somu mūsu frantam
Ar vestēm, frakām elegantām,
Ar korsetēm un citām mantām,
Gizota sējums nejēdzīgs
Un Skota romāns līdzi viņam,
Bons-mots3 , kas franču galmam tīk,
Un šaržu krājums burtnīciņā.
Vēl saglabājis atmiņā
Grāfs Beranžēra vārsmas bija,
Rosīni, Pera melodijas,
Et cetera, et cetera.
Galds sen jau apklāts, un pie tā
Sēž jaunā kundze gaidīdama;
Tad veras durvis — grāfs ir klāt.
Natalja viesi izvaicāt
' fcjam, dūšu! (fr.J
2 Piltārs (fr.).
3 Ar dzēlīgiem izteicieniem, jokiem (fr.).
Steidz, pieklājīgi smaidīdama, •—
Vai stipri cietis nabadziņš?
«Nekas, būs labi,» atbild viņš,
Tad pabīda tai tuvāk šķīvi
Un raiti sarunāties sāk:
Peļ svēto Krievzemi, ko māk,
Un brīnās, kā gan paciest dzīvi
Tās sniegainajos klajos var,