«Bet teātris?» — «Tas panīkst, redzams,
C' est bien mauvais, Ģa iail pitiē.1
Kurls Talma — lomas nav pa plecam,
Un Marsa jaunkundze kļūst veca .. .
Bet toties viņš — le grand Potier!
Viens slavu agrāko vēl šodien
Viņš saglabājis, visi zin.» •—
«Kāds rakstnieks ārzemēs ir modē?» —
«Nu — d' Arlincourt un Lamartin.» —■
«Pie mums tos atdarina daudzi.» —
«Patiešām? Tad jau gan varbūt
Sāk attīstīties mūsu audze.
Dievs dod mums gara gaismu gūt!» —
«Kā parīzietes jostu valkā?» —
«Tik zemu … Lūdzu, atļaujiet
Man tērpu apskatīt mazliet…
Tā: rišas, lentas . .. Kleita šķiet
Patiešām moderna un smalka.» —
«Mums taču pienāk «Telegrāfs».» —
«Bet vai jums nedarītu prieku
' Ļoti nelāgi, ticjām žēl (fr.).
Šī ārija?» sāk dziedāt grāfs.
«Mans kungs, jel iebaudiet kaut nieku
«Paldies, tāpat ir labi man.»
Gaist viesim Parīze no prāta,
Viņš pieceļas … Cik jauka gan
Ir apburošā namamāte,
Cik līksmi viņas smiekli skan!
Grāfs apburts nejūt mirkļus gaistam:
Gan kundzes skatiens laipni viz
Un it kā aicinādams laistās,
Gan nolaiž viņa acis skaistās . ..
Klau — pusnakti sit stundenis, —
Kalps priekšnamā krāc miegā maigā;
Dzied gailis; sargs pa sētu staigā,
Dzelzs plātnei piesit dažubrīd;
Natalja pieceļoties smaida:
«Dziest sveces, vairs nav tālu rīts.
Ar labu nakti! Gultas gaida …»
Grāfs īgst, ka daiļā jāatstāj,
Ar skūpstiem viņas roku klāj,
Un — te nu redz, cik tālu bieži
Iet koķetes, jo šķiroties
Spiež grāfa pirkstus pārāk cieši
Šī šķelme, piedod viņai dievs!
Tērps novilkts, gulta vaļā klāta;
Paraša kundzi gulēt liek.
Nevienu mirkli mājasmāte
Bez šīs Parašas neiztiek: