Prot izlūg'. vecus tērpus viņa,
Ar kungu reizēm flirtēt sāk,
Pat uzkliegt kungam meiča māk
Un kundzei acis melo droši.
Pašreiz Paraša apspriež moži,
Ko dara grāfs un kas viņš tāds.
Kas zin, kā viss jau uzošņāts?
Paraša pārcilā ik nieku,
Līdz kundze uzsauc kalponei:
«Nu pietiks, apnicis pārlieku,
Dod mici, naktstērpu un ej,
Lai beidzot es pie miera tieku!»
Bet francūzis, monsieur Picard,
Pa tam poš dusai grāfu ar:
Tiek atnests cigārs, kunga prasīts
Un svece, romāns neizlasīts,
Vīns karafē un dzeramkauss,
Vēl pulkstenis un daikti sīki,
Kas tualetei vajadzīgi, —
Un tad var likties grāfs uz auss.
Viņš Skola romānu tur rokās,
Bet ilgi lasīt nepagūst,
lk mirkli izklaidīgāks kļūst.. .
To nerimtīgas domas moka:
«Nē, nakts man nespēj mieru nest.
Vai tiešām iemīlējies es?
Un ja nu drīkst? … Lūk, joki būtu!
Bet arī — prieki, jo es jūtu,
Ka viņai tiku maķenīt.»
Un sveci nopūš grāfs tūlīt.
Sāk kveldēt viņu karstums tvanīgs.
Velns, kārdināt palaikam manīgs,
Steidz iesvelt alkas spēcīgas
Un vēlēšanās grēcīgas.
Grāfs atceras, cik daudzsološas
Bij mājasmātes acis spožās,
Cik tvirts tās augums pilnīgais,
Balss — īsti sievišķīga, maiga.
Un sārtums! Tādu piešķir vaigam
Vien veselība, lauku gaiss.
Kā pavīdēja tērpa krokās
Tās mazā kurpe bieži vien,
Kā spieda viņa grāfa roku;
Viņš taču muļķis, jānudien,
Ka aizgājis — grāls sevi vaino, —
Nav tvēris mirkli brīnumaino!
Bet vēl jau zaudēts nav nekas, —
Būs viņas durvis atvērtas …
Drīz rītasvārki spilgtā krāsā