Uz priekšu! Ceļā krēsls gāzās,
Bet soļoja grāfs steidzīgi —
Kā Tarkvīnijs pie Lukrēcijas
Un uz it visu gatavs bija.
Tā runcis, valšķīgs viltībnieks,
Ko istabene lolo maigi,
Pie peles naktī zogas naigi:
Vieglītēm mīkstās ķepas liek,
Slien augstu kupri, piemiedz acis
Un asti kuļ, pie zemes placis,
Tad nošvikst nagi — ķēriens labs, —
Viņš sagrābj nabadzīti — caps!
Grāfs cilpo tālāk vieglām pēdām
Un taustās, ceļu uzmeklēdams.
Viņš kairās alkās tvīktin tvīkst,
Tik tikko elpu atvilkt spēdams.
Kad ejot grīdas dēļi čīkst,
Grāfs pēkšņi pamirst nodrebēdams,
Līdz bronzas kliņķi viegli tver
Un durvis uzmanīgi ver …
Pa guļamtelpu skatiens maldās:
Deg iekšā lampa, viss ir kluss,
Un liega, blāva gaisma valda.
Dus namamāte miegā saldā
Vai arī tēlo vien, ka dus.
Grāfs ieiet, vilcinās un valdās,
Bet tad pie gultas ceļos krīt…
Es lūgšu Pēterburgas dāmas,
Lai iztēlojas maķenīt,
Kāds izbīlis pēc snaudas rāmas
Ir lemts Nataljai Pavlovnai,
Un pateic, ko nu iesākt tai!
Tā raugās mīlniekā, kurš steigā
Jau kvēlus vārdus bērtin ber
Par jūtām svelmainām un beigās
Gandrīz jau segas malu tver,
Ar pārgalvību nevaldāmu
Pagalam iztrūcinot dāmu …
Tad — juzdama, ka mulsums zūd,
Un svētās dusmās, bet varbūt
Pa daļai ari bailēs spējās —
Natalja strauji atvēzējās
Un — sagrīļojās Tarkvīnijs,
Jo vaigu ķēra pliķis trāpīgs.
Vai zemē līst viņš gatavs bij, —
Tāds kauns, tāds pazemojums sāpīgs!
Kas zin, kā beigtos vēl šis stāsts, —
Grāfs dusmās galvu pazaudēja,
Bet kundzes špicis nikni rēja,