Grāfs, soļus dzirdot, trūkās kājās;
Par dāmas niķiem lādoties
Un to, ka jāpārguļ šai mājā,
Viņš laisties lapās bija spiests.
Ko grāfs, Natalja un Paraša
Vēl šajā naktī pārdzīvo,
Ļauts katram iedomāties pašam,
Es rakstīt atsakos par to.
Kad rudens rīts ir beidzot ausis,
Grāfs pieceļas, sāk ģērbties gausi.
Viņš, nagus apvīlēdams, snauž
Un, žāvas valdīdams ar mokām,
Sien kaklasaiti laiskām rokām,
Pat matu cirtas nesaglauž,
Tik sirdīgu to šorīt jauš.
Ko Nuļins domā, nevar zināt;
Tad brokastīs to uzaicina.
Ko darīt? Viņš vēl īgst un cieš,
Bet jāiet, niknums jāapspiež.
Sēž jaunā nebēdne pie galda,
Dzirkst zobgalīgi skatiens spožs,
Sveic viesi viņa, smieklus valda
Un lūpiņā pa reizei kož.
Grāfs iesākumā mulst un kaunas,
Bet atžirgst palēnām no jauna, —
Pat pasmaidīt jau nesas prāts.
Pēc brīža, gluži drosmīgs ticis,
Viņš triec un joko neapnicis"
Un atkal jūtas valdzināts.
Te — kas gan nāk tur? … «Sveika, sieviņ!»
«Jūs klāt! To prieku, ak tu dieviņ!
Mans vīrs, grāf. Iepazīstieties!
Grāfs Nuļins.» —
«Priecājos paties . ..
Laiks šodien nejauks gan bezgala …
Grāf, jūsu pajūgs kārtībā,
Man kalējs paziņoja tā.
Nataša! Sakņu dārza malā
Jau zaķi nomedījām mēs . ..
Ei! Šņabi! Grāf, jums garšos, deru,
Labs degvīns, vests no tālienes …
Mēs kopā pusdienosim, ceru?» —
«Es nezinu; man jābrauc būs.» —
«Nu nelieciet jel lūgties jūs,
Jo mums ar sievu prieks patiesi…»
Bet sabozies šķiet atkal viesis,
Viņš jūt, ka viss ir zaudēts jau,
Un tāpēc pierunājams nav.
Bet Pikārs, drusku «kunga omā»,