Klīst čigāni, skaļš viņu bars,
Pa Besarābiju tie klejo.
Pie upes stāj, kad novakars,
Tur šodien vecās teltis slejot.
Skan brīves līksmē balsis tiem,
Un kluss ir miegs zem debess juma.
Starp ceļa ratu riteņiem
Ar raibu segu aizklājumu
Deg guns; tai apkārt saime sēd
Un viru gatavo; bet pļavā —
Tur zirgi ganās; lācis dēd
Aiz teltīm, palaists vaļā savā.
Ir dzīvinošs viss stepju klaids:
Te saimes rūpju solis raits,
Kas tālāk ies, kad nakts būs galā,
Te sievu dziesmas, bērnu klaigs
Un kalvja laktas duna skaļa.
Bet, palūk, nometne jau rimst,
Tai miega rimtums pāri klājas,
Un klusā stepe mierā grimst,
Vien zirgi zviedz, rej suns bez stājas.
It. visur gunis nodzēstas,
Visapkārt miers, mirdz mēness modri,
Pie debess juma spīgo tas,
Pār nometni lej gaismu spodru.
Ir nomodā vien čigāns vecs;
Pie oglēm sēž, kur viņu rets
Vēl apdegulis vāri silda,
Viņš ārē veras, tāles redz,
Ko nakts ar blāvu miglu pilda.
Pa klajām pļavām paklaiņāt
Tam jaunā meita aizgājusi.
Tā draiskai vaļai pieradusi,
Gan atnāks; bet jau nakts ir klāt,
Un drīz jau mēness dosies projām,
Sāks padebešos gaisma gaist;
Zemfiras nav, vēl nav joprojām,
Dziest tēva azaids trūcīgais.
Bet, palūk, viņa nāk. Un redzams
Kāds jauneklis, kas līdzi steidz;
Tas nepazīstams vīram vecam.
«Mans tēvs,» tā jaunā meiča teic,
«Te viesis tev: to stepes klaidās
Aiz kalna sastapu, lūk, tur,
Un nakti pārlaist vedu šurp.
Viņš līdzi klīst grib mūsu gaitās
Kā čigāns; likums vajā to;
Bet draudzene es viņam kļūšu.
Tam vārds Aļeko; klejojot