Un arī es … Un tālab nu
Man pretīgas ir meičas visas;
No tām nevienu neesmu
Par draudzeni sev izvēlējies,
Nedz savā vientulībā spējis
Jel kādai drauga roku sniegt.
Aļeko
Bet kurš gan varēja tev liegt,
Lai pakaļ dzītos viltīgajai
Un viņas ļaunam laupītājam —
Un viņu sirdis dunci triekt?
Vecais čigāns
Ir jaunība kā putns brīvē.
Kurš mīlu glābs, ja viņa zūd?
Reiz katram laime dota dzīvē;
Kas bijis reiz, to neatgūt.
Aļeko
Es citāds. Nē, bez strīda, drauda
Es savu otram nedotu,
Kaut atriebdamies līksmotu.
Ai nē! ja ienaidnieku snaudā
Pie jūras malas rastu es,
To nogrūstu no krauj males,
Lai bangas viņam pāri grūtu;
Ja arī neaizsargāts būtu —
Lai dziļā jūras dzelmē krīt;
Un viņa pamošanās šausmas
Man ņirdzot tiktos ieraudzīt;
Kā salda duna kritiens drausmais
Man nebeigtu vēl ausīs līt.
Jaunais čigāns
Vēl vienu, vienu skūpstu maigu!
Zemfira
Jau laiks: mans virs ir greizsirdis.
Čigāns
Vēl viens … lai kvēl! pirms novērs vaigu.
Zemfira
Nu sveiks, kamēr nav atnācis.
Čigāns
Kad atkal tiksimies? Teic laiku!
Zemfira
Šonakt; kad mēness starus sāks
Aiz kurgāna pār kapu raidīt…
Čigāns
Tā piemānīs! un neatnāks.
Zemfira
Lūk — viņš! Bēdz, mīļais. Mani gaidi.
Aļeko guļ. Un murgo tas:
Kāds miglains rēgs to tumsā moka;