Un satraukumā pastiepj roku;
Bet samulsušā plauksta skauj
Vien saltu, saltu drēbju kroku —
Nav viņa draudzenes, vairs nav …
Viņš trīcot pieceļas un klausās …
Viss kluss: sirds bailēs dreb un dauzās,
Pa dzīslām karstums, saltums plūst;
Viņš laukā iet, ap ratiem staigā,
Un baisma iegulst viņa vaigā;
Visapkārt miers, un lauki klus;
Tumst mēness, apklāts miglas vāliem,
Tik tikko zvaigžņu mirgums spīd,
Tik tikko rasā pēdas vīd
Un ved uz kurgāniem. jo tāliem:
Turp nepacietīgs dodas tas,
Kur aizslīd pēdas draudīgas.
Netālu viņa priekšā bāli
Vīd kaps, kas ceļa malā rakts,
Turp gurdens velkas viņš pa zāli,
It baigu jausmu smagi mākts,
Dreb lūpas tam, dreb gurdās kājas,
Viņš iet. .. te pēkšņi. .. sapnis tas?
Redz divas ēnas — soļi stājas —
Viņš sadzird klusas valodas
Pie kapa vietas nozaimotās.
1. balss
Man jāiet, mīļais …
2. balss
Nē! …
1. balss
Laiks doties.
2. balss
Drīz svīdīs rīts, jel nesteidzies!
1. balss
Jau vēls.
2. balss
Cik kautra tava mīla!
Vēl mirkli!
1.balss
Dzīvība man ķīlā!
2. balss
Vēl mirkli!
1. balss
Ja nu modīsies
Mans virs?…
A ļ e k o
Jau esmu pamodies.
Kurp jūs? Kurp steidzaties jūs abi?
Pie kapa šeit jums ari labi.
Zemf ira
Mans mīļais, bēdz, jel steidzies!