Stāt!
Kurp jaunais skaistulis grib snāt?
Nu guli te!
(Iedur viņam dunci krūtis.)
Z e m f i r a
Aļeko!
Čigāns
Mirstu…
Zemfira
Aļeko, kam tu nāvē to!
Tu notriepts asinīm, vai jaudi!
Ko izdarīji tu?
Aļeko
Neko.
Nu tagad viņa mīlu baudi.
Zemfira
Tu nespēj manī bailes dvest,
Nē, draudu nebīstos nekādu!
Par slepkavību tevi lādu …
Aļeko
Tad mirsti!
(Nodur viņu.)
Zemfira
Mīlot mirstu es.
Jau rīta blāzmā austrums zaigo.
Aļeko blakus pakalnam,
Vēl rokā turot dunci baigo,
Uz kapa akmens sēž — un tam
Guļ priekšā divi nāves skavās;
Un baismīgs vaigs ir slepkavam.
Ap viņu samulsušā barā
Stāv čigāni — ir baigi tiem;
Tur nomaļš kapa bedri dara,
Un, acis skūpstot mirušiem,
Iet sievas sērodamas garām.
Bet vecais tēvs tur vientuļš sēž
Un mirušajā acis vērš,
Viņš sagrābts mēmu bēdu varā;
Tad līķus ceļ — un aiznes tos, —
Un vēsos zemes skāvienos
It klusu gulda jauno pāri.
Aļeko raugās, baiss un svešs,
No tālienes .. . Kad nobirst pāri
Vispēdējs zemes sviediens tiem,
Viņš lēni, lēni lejup zveļas,
No akmens klusu zālē veļas.
Tad vecais tuvojas un teic:
«Tu, lepnais, atstāj mūs, prom steidz!
Mēs raupji, nav mums tiesas spaidu.