Ne asins ciešam mēs, ne vaidu;
Bet slepkavu — mēs negribam.
Tev lemta nav šī brīves vaļa,
To gribi tu vien savai daļai;
Kā šausmas tava balss mums būs:
Mēs labsirdīgi savā garā,
Tu ļauns un drošs, — jel atstāj mūs.
Nu sveiks! tev mieru vēlēt varam.»
Tā saka viņš, un skaļā barā
Tad ceļas čigāni un klīst
No baismu vietas projām aši.
Un stepju tālumā it drīz
Tie nozūd; tikai vieni paši
Tur drausmā laukā rati stāv,
Kam trūcīgs paklājs pāri blāv.
Tā dažkārt, kad jau rudens garām
Un ziema nāk ar miglas skarām,
Kad rīta agrē paceļas
No pļavām dzērves vēlīnas
Un guldzot trauc uz dienvidpusi, —
Te viena paliek, skumja nīkst,
It zemu spārnu nolaidusi,
Ko lauzis svins jo ļaundarīgs.
Nakts klāt jau; tumšos ratos klusums,
Neviena nav, kas guni dedz,
Neviena nav, kas iet uz dusu —
Līdz rīta ausmai plakstus slēdz.
Ar dzejas brīnumspēku cēlo
Man miglas klātā atmiņā
Tā atdzīvojas daudz, daudz tēlu
No dienām gaišām, skumīgām.
Tai zemē, kur no kauju graudas
Ne mirkli neapklusa gaiss,
Kur stingras robežas reiz sprauda
Krievs iedomīgai Stambulai,
Kur ērglis vecs ar divām galvām
Vēl plāta sirmās slavas spalvas, —
Tur sastapos ar čigāniem,
Ar miermīlīgiem brīves bērniem,
Pie ugunskuru laukiem pērniem,
Kur nometnes mēdz rīkot tie.
Un bieži laiskiem bariem līdzi
Es klīdu stepju klajumos,
Ar viņiem donā dalījos,
Pie ugunskura snaudā slīcis.
Un klaiņojumos man turklāt
Bij mīļa viņu dziesmu līksme —
Un Mariulas vārdu tīksmo
Man tikās ilgi skandināt.