Vecais čigāns
Man prieks. Līdz rītam guli te,
Tev mūsu telts būs pajumte,
Ja vēlies palikt — dzīvo brivi.
Ar mieru esmu dalīties
Ij riecienā — vai plāns, vai biezs.
Kā savējs pieņem mūsu dzīvi
Un klaiņu trūkumu, un brīvi;
Bet manā orē tālāk steigt
Mēs varēsim, kad rīts būs nācis;
Tīk amats — sāc, ko vari veikt:
Vai dzelzi kalt, vai dziesmas teikt,
Vai ciemus apstaigāt ar lāci.
Aļeko
Es palieku.
Zemf ira
Un mans viņš būs:
To cieši turēs manas rokas.
Ir vēls … riet mēness, tumšs jau kļūst,
Pār pļavām miglas vāli plūst,
Man miega gurdums plakstos zogas . ..
Jau rits. Ap rimlo telli klusi
Redz klīstam veco čigānu.
«Zemfira, saule uzlēkusi,
Jel mosties, ciemiņ, arī tu!
Nu, bērni, pietiks maigas tīksmes . . .»
Un ļaudis ceļas, jukām jūk,
Ir teltis novāktas, un līksmē
Steidz visi ceļa ratus jūgt;
Tad palēnām sāk kustēt, — lūk,
Jau pūlis plūst pa klaju lauku.
Nes ēzelīši mazos draugus,
Kas grozos tup un draiskojas;
Gan vīri, sievas, meičas naigas,
Gan vecs un jauns tur aizsteidzas;
Dūc meldijas, šalc kņada, klaigas,
Dobjš lāča rēciens, noklaudz važas,
It nemierīgu ķetnu rautas,
Un spilgto skrandu raibums ņirb,
Un bērnu, veču kailums zib,
Skan suņu rējieni un gaudas
Un ratu čīksti, dūdu balss,
Viss vienkāršs, straujš, viss juceklīgs;
Bet reizē možs un nerimtīgs,
Un mūsu vārgām tīksmēm tāls
Un dzīvei tukšai, apnicīgai
Kā vergu dziesmai vienmuļīgai.
Bij jaunais puisis grūtsirdīgs,
Viņš vērās kailā līdzenumā,